Mammas un bērni

Internetā nejauši uzgāju:

1) Mamma mani mācīja CIENĪT CITA DARBU:
„Ja taisaties viens otru nosist, tad ejiet uz ielas – es tikko grīdas izmazgāju”

2) Mamma mani mācīja TICĒT DIEVAM:
„Lūdz dievu, lai tā riebeklība izmazgātos”

3) Mamma mani mācīja DOMĀT PAR SEKĀM:
„Ja izvelsies no loga, neņemšu tevi līdzi uz veikalu”

4) Mamma mani mācīja DOMĀT LOĢISKI:
„Tādēļ, ka es tā teicu, saprati?”

5) Mamma mani mācīja LIKUMSAKARĪBAS:
„Ja tu tūlīt nebeigsi raudāt, es tevi nopēršu”

6) Mamma mani mācīja PĀRVARĒT NEPĀRVARAMO:
„Aizver muti un ēd zupu”

7) Mamma mani mācīja IZTURĪBU:
„Kamēr neapēdīsi visu, no galda prom netiksi”

8)Mamma mani mācīja NESKAUST:
„Pasaulē ir miljons bērnu, kuriem nav tā paveicies ar vecākiem, kā tev”

9) Mamma mani mācīja DROŠI SKATĪTIES NĀKOTNĒ:
„Nu pagaidi tikai, mājās es ar tevi parunāšu”

10) Mamma mani mācīja MEDICĪNAS PRINCIPUS:
„Ja nebeigsi šķielēt, paliksi ar tāds uz visu mūžu”

11) Mamma mani mācīja EKSTRASENSORIKAI:
„Uzvelc džemperi – es taču zinu, ka tev ir auksti”

12) Mamma mani mācīja KĀ KĻŪT PIEAUGUŠAM:
„Ja neēdīsi dārzeņus, nekad neizaugsi liels”

13) Mamma mani mācīja ĢENĒTIKAS PAMATUS:
„Tas viss tevī no tēva”

14) Mamma mani mācīja AUGSTĀKO TAISNĪGUMU:
„Lai tavi bērni būtu tādi paši, kā tu, tad redzēsi”

dienas citāts

"A language isn't just a body of vocabulary or a set of grammatical rules. It is a flash of the human spirit, a vehicle though which the soul of a particular culture comes into the material world. And when we lose a language, we lose a vital element of the human dream."
(W.Davis)

Pilnmēness tuvojas

Tā nu tas ir dabā iekārtots, ka pilnmēness tuvošanos virtuālajā vidē var ļoooti labi ieraudzīt, jo uzliesmo visādas diskusijas, kašķi un pārpratumi. Un ir tēmas, par kurām diskutē bez maz vai katru mēnesi :D Lai arī diskusijas pārsvarā noguļu, jo tās tiek risinātas rīta pusē, kad man ir saldākais miegs, viedoklis man ir. Un kur gan būtu labāka vieta, par pašas blogu, kur to izklāstīt?






Endzelīnisms jeb es redzu kļūdas tavā valodā

Atzīstu, ka pati nerakstu un nerunāju tik pareizi, kā man gribētos, un kā prasītu mans latviešu valodas skolotājas diploms (jāatzīst, ka latviešu valodu nekad neesmu gribējusi mācīt. Studēju par angļu valodas skolotāju, bet latviešu valoda "nāca komplektā").
Daļa no manas problēmas ir mana īpatnība, ka nedraudzējos ar likumiem. Kā jau esmu rakstījusi, neesmu ciparu cilvēks. Lai arī man padodas taisīt tabulas un shēmas un no tām viegli uztveru informāciju, likumus nemāku. Protams, varu iezubrīt, bet pēc nedēļas jau viss aizmirsies. Es dzīvoju un arī mācos uz izjūtām. tāpat arī lietoju valodas - uz izjūtu. Tā lieku komatus, tā loku vārdus, tā strukturēju tekstu. Tā arī rodas daļa kļūdu - likumus nezinot, kāds likuma izņēmums paslīd garām manai izjūtai.
Liela daļa kļūdu interneta vidē ir no tā, ka man vajag izjust rakstīto. Ja rakstu ar pildspalvu vai zīmuli uz papīra lapas, es jūtu teikuma struktūru, vārdu uzbūvi, teksta garšu, bet, drukājot datorā, es to nejūtu (rakstot ar roku, mēs rakstām vārdus, rakstot datorā, mēs rakstām burtus). Tāpēc datorrakstos mana gramatika ir sliktāka nekā rokrakstos.
Trešais aspekts kļūdās - ne viss, kas izskatās pēc kļūdas, ir kļūda. Ir teicieni, saīsinājumi un žargonvārdi, kas padara valodu krāšņāku un tāpēc tos arī lietoju. Tāpat, kā manī klausoties, var just, ka esmu no Liepājas, jo vasarā man kož knauši, nevis odi, un manā valodā skan pietiekami daudz plato e un ē, un es netaisos to mainīt.

Jā, par kļūdām, ko pamanu. Jā, ir lietas, ko pamanu un cenšos savā valodā apzināti kontrolēt. Piemēram, no labskaņas viedokļa labāk ir teikt "tas viss" nevis "viss tas". Un runai nav kāju, tāpēc tā nevar iet, kad runai kāds uzdāvinās ratiņus, viņa brauks, bet pagaidām, runa IR nevis iet (3 gadus vidusskolā mums latviešu valodas skolotāja to skaitīja kā pantiņu, un man pielipa :D ). BET tas, ka pamanu kļūdas, nenozīmē, ka tūlīt metīšos tās labot un cilvēku noniecināšu. Nē, nepavisam! Cilvēku pūlī sarkanu cepuri mēs taču pamanām, bet tā mūs netraucē ;)

Īpaša atkāpe - cittautieši, kas runā latviski. Paldies, ka jūs to darāt. Runājiet un nesatraucieties, ka labošu kļūdas. Nelabošu (ja arī paļaušos profesionālajam kretīnismam (gadās, ka pat grāmatā kļūdas palaboju), tad labošu savai vajadzībai (piemēram, ja man būs jāizprintē kāds tāds teksts un jālieto, vienalga, vai tā būtu recepte, ceļa apraksts, pamācība utml... Un tici man, labojot ,man ne mirkli nebūs doma - ak vai, kā te sarakstīts. Es zinu, kā es rakstu pati, piemēram, angliski (par krievu valodu, kurā saprotu, bet nerunāju un nerakstu, jo vienkārši nesanāk... nezinu kāpēc, laikam nejūtu šo valodu) un man negribētos, ka apkārt mētājas manis rakstīts teksts ar dumjām kļūdām. Jā, par tēmu - Lai arī kā tev sanāk, raksti un runā latviski, tas ir miljons reizes labāk, nekā tie eksemplāri, kas nodzīvo Latvijā 50 gadus un uzsākot ar viņu sarunu latviski, pretī saņemu "ja ņepoņimāju". Sorry, es saprotu, ka var būt kāds šķērslis, kāpēc var nemācēt runāt, bet saprast jau nu vajadzētu. Man prātā neienāktu nodzīvot Krievijā kaut 5 gadus un paziņot, ka nesaprotu valodu. Saprastu un noteikti, ka pat kaut kā runātu.

Kopsavilkums, valodu ir jāciena, bet nepiekasīsimies otram par sīkumiem ;)

Lietojiet sauļošanās krēmu

Bet stāsts jau nav par to. stāsts ir par dzīvi, par jaunību, par mīlestību, par ģimeni, par vecumdienām...

...

Ko lai dara, ja ir smagi, bet nezin no kā? Ar ko lai izrunājas, ja nevienu no pazīstamiem negribi redzēt? Dzīves apnikums? Krīze? Ta fig viņ zin... riebj šis pusgads, jo tik daudzas ikdienišķas lietas, kas pat man sagādāja prieku, nezināmu iemeslu dēļ noveda līdz pašrocīgai psihoanalīzei... Lai arī ko es nolemtu darīt - izšūt, lasīt, skapi kārtot - kaut kā uzrauj no dzīlēm sensenas lietas... un nez kāpēc ne tās patīkamās.... laikam jātic tam, ko saka tie cilvēki, kas uzskata, ka viņi redz/jūt smalkāk: šis laiks esot līdzšinējās pasaules kārtības gals, tāpēc mums iekšēji jāmainās, lai izdzīvotu un pastāvētu... nu, to laikam arī mans prāts dara - cenšas piespiest mani mācīties no pagātnes, lai dzīvotu nākotnē...

Piedodiet mani mīļie, ka neesmu ar jums... savākšos, un tad jau saulīte atkal spīdēs ;)

atrādos - esmu dzīva un darbojos

kādu laiku biju pieklususi, jo biju vai nu aizņemta, vai arī iegrimusi pārdomās par dzīves jēgu un tuvāko nākotni... Pārdomas turpinās, darāmā daudz, bet šodien pabeidzu vienu nieciņu, kuru gribas atrādīt..
jau pirms kāda laika pabeidzu patiešām niecīgu nieciņu - mini biskornīti šķērītēm:

Nezinu, kāpēc zils un nezinu,kāpēc auseklītis... ieraudzīju shēmu lielākam biskornītim ar auseklīti un man iepatikās motīvs tik ļoti, ka nolēmu beidzot uztapināt vienu biskornīti sev, jo esmu izšuvusi 4 dāvināšanai (un 2 vēl ieplānojusi tādam pašam nolūkam ), bet pašai nebija vēl neviena. Tad nu pacilāju audumus un sagribējās kaut ko gaiši zilu, pakrāmējos pa diedziņiem un izvēlējos parotaļāties ar toņiem un šuvu ar zilu uz zila.
Drīz pēc biskornīša pabeigšanas ķēros pie dāvaniņas cakošanas, bet konstatēju, ka šķērītes man prasās apģērbt. Atcerējos, kanesen iekāmjoju shēmiņu šķērīšu maciņam ar ļoti piemērotu motīvu - dažādu ornamentu kompozīciju ar auseklīti vidū. Tad nu skatoties Latvijas hokeja spēles man tapa maciņš šķērītēm:

Šujot maciņu, daudz domāju par krāsu izvēli, jo dīvainā kārtā mani zilā krāsa izšuvumos diez ko nevilina, kaut arī realitātē tā ir viena no manām mīļākajām krāsām un bieži to izvēlos savā apģērbā. Tomēr ikdienā interjera priekšmetos un sīkumos, kas ir man apkārt, labprātāk izvēlos siltākas krāsas, pat istaba man ir brūni dzeltenos toņos...
Nesen klīstot pa blogiem vai arī lasot forumus, vairs neatceros kur tieši, izlasīju kādas meitenes rakstīto, ka viņa vakarā pēc grūtas dienas nodarbojas ar savu krāsu terapiju - rokdarbiem. šis teikums man iekrita atmiņā, jo, patiesi, izšūšana mani nomierina, tās laikā bieži vien prātā atrisinās kāda sasāpējusi problēma un tiek remdētas sirdssāpes... Un kāpēc mēs izvēlamies šūt ar tieši šo, nevis citu diega krāsu? Pieturoties pie šīs domas, es centos saprast krāsu nozīmi maniem jaunajiem izšūšanas nieciņiem. Kāpēc gaišzila krāsa? Nu, pagaidām, esmu tikusi līdz domai par to, ka gaišzila ir cerību krāsa un pašreizējā dzīves situācijā man cerība ir ļoti nepieciešama. Tāpat arī piederības apziņa ir sarosījusies un čukst man ausī, ka tūlīt beigšu studijas un vairs nepiederēšu šim konkrētajam kolektīvam, bet kaut kam piederēt man vajag. Tāpēc arī auseklītis, kas man ir latviskuma simbols. Es esmu latviete un vienmēr piederēšu LATVIJAI un latviešu tautai... (un pavisam globāli domājot - šobrīd Latvijas tautai ļoti vajag cerību ;) )... strap citu, tikko ievēroju, ka adatu spilventiņam, ko šuvu rudenī, arī esmu ielikusi zilu akcentiņu gan izšuvumā, kaut tas nebija paredzēts, gan noformējumā....


Labi, pietiks ar manu psihoanalīzi , pastāstīšu, ar ko vēl esmu nodarbojusies šajā laikā, ja neskaita hoķa skatīšanos un diplomdarba tapināšanu - mums ir sākusies peļu medību sezona. Mūsu medīgā kaķene (kas tās par muļķībām, ka sterilizēti kaķi tikai guļ uz dīvāna )līdz šim mājās nesa tikai nomedītus putniņus (jau beigtus), bet tagad pasākusi no kompostkaudzes dārzā stiept uz istabu dzīvas peles ar kurām plāno paspēlēties pagaldē un tad ar baudu piebeigt, bet mazās grauzējas mēdz izsprukt un aizlīst aiz mēbelēm... Pirmo peli Eira pārnesa sestdienas vakarā, tad izgrūstījām mammas šujmašīnu, lai tiktu aiz sekcijas un man bija tas gods peli nobeigt... vakar jau bija 1 maza žurciņa aiz skapīša man jānobeidz un pēc paris stundām neliela pele zem galda.... nez, cik vēl dzīvo kompostkaudzē?

Sapņo!

"tas neizdosies..."-teica Iemesls

"tas ir neprāts..."-bilda Pieredze

"tas ir neiespējami.."-iesaucās Lepnums

"...PAMĒĢINI..."-nočukstēja SAPNIS

Dari to, ko tu dari, tad, kad tu to dari

"A famous Zen story describes a teacher who told his students to put their full attention on whatever they were doing, one thing at a time. They practiced hard. They ate while they ate and read while they read. One day, they noticed that the teacher was eating breakfast and reading the newspaper. A brave student approached him, bowed, and said, "Teacher, you tell us to walk while we walk and talk while we talk. But we notice that while you eat, you read." The teacher nodded his head and said, "When you eat, eat, when you read, read, but when you eat and read, eat and read."

Slavens Zen ( dzenbudisma?) stāsts vēsta par skolotāju, kurš teicis saviem studentiem, lai lai velta pilnīgu uzmanību tam, ar ko viņi nodarbojas, uz tikai to vienu lietu.Viņiem gāja grūti ". Tie ēda, kamēr tie ēda un lasīja, kamēr tie lasīja. Vienu dienu, viņi pamanījuši, ka skolotāja ēda brokastis un lasīja avīzi. Kāds drosmīgs students tuvojās viņam, paklanījās, un teica: "Skolotāj, jūs likāt mums staigāt, kamēr mēs staigājam un runāt, kamēr mēs runājam. Bet ēs ievērojām, ka, kamēr jūs ēdat, jūs lasāt." Skolotājs pamāja ar galvu un teica: "Kad jūs ēdat, ēdiet, kad jūs lasāt, lasiet, bet, ja jūs ēdat un lasāt, ēdiet un lasiet."

Gada kopsavilkums

Vēl viens gads ir pagājis, un nu ir laiks atskatīties, kas labs un ne tik labs bijis šinī gadā.
Gads, tāpat kā vēl daži iepriekšējie, sākās ar sesiju, kuru veiksmīgi nokārtoju, tai sekoja vājprātīgi intensīvas studijas līdz sākās murgaina prakse un dabūju nervu sabrukumu. Tomēr savācos un praksi piebeidzu. Pēc tam atkal sesija. Tad, alkstot pārmaiņu, nokrāsoju matus rudus. Pēc tam kopā ar kursu devāmies LiepU organizētā maigi izsakoties dīvainā mācību ekskursijā pa rakstnieku mājām.


Vasara pagāja strādājot. Par lielu pārsteigumu, sanāca baigie kašķi par neko starp vairākām kursabiedrenēm, nu tāda dumja lekšanās. Tomēr izdevās savākties un pie manis patusēt.

Vasaras beigās ar kursabiedrenēm nolēmām doties ekskursijā pa Latvijas plato galu. Nepilnu nedēļu pirms braukšanas tizli pakritu un sastiepu roku. Par spīti visam, tomēr braucu ekskursijā un neko nenožēloju. (Ja nu vienīgi rāpšanos uz Daugavpils zīmes, jo rezultātā sastiepu plaukstas locītavu... bet tas bija tā vērts. Latgales skaistā daba, baznīcas, labības lauki, varavīksnes, cilvēku viesmīlība... ideāla atpūta par spīti tam, ka beigās aizbraucām tikai 3 no kursa + vienai vīrs par šoferi)

Pēc ekskursijas drīz pienāca 1. septembris, kuru sagaidījām pilnā kursa sastāvā, jo šis ir mūsu pēdējais kopīgais 1. septembris un arī par godu LPA pārtapšanai par LiepU, tika rīkots svinīgs koncerts un uguņošana. Vakaru beidzām Latvijas pirmajā rokkafeinīcā dzerot šampanieti.


Tad atkal studijas un prakse. Ar šausmām gaidīju, kas nu būs, bet biju stāvā sajūsmā - ar smaidu cēlos un ar smaidu gāju gulēt. Superīga klase, superīga skola, supertīgi skolotāji! ko gan vairāk var vēlēties? Nu, pēc prakses viena nedēļa ar 'sutudijām' jeb reāla muļķa laišana un tad jau Ziemassvētki un gads jau cauri.
Ko vēl sadarīju? Vēroju, kā aug manas meitenes:


Vēl, ja nemaldos, ir bijuši 5 krustiņtusi, iesāku veidot krustiņšūšanas ABC un šo to esmu arī pašuvusi: 4 bebju robini, 1 pārsteiguma robins, bitīštaša, panducis, kosmētikas maks, telefona maciņš, adatu spilventiņš, 3 grāmatzīmes, zebriņpapeliknis, kartiņa, 3 eglīšpingvīni, salavecis Margaritai un salavecis Ziemassvētku tusiņam, pa jaunu noformēju žurci un savu pirmo kaķēnu, iesāku margrietiņas un ir vēlviens iesākts darbiņš, kuru parādīšu nākošgad...
Raibs gads...

Laimīgu jauno gadu!!!

Vai esam nevērīgi pret apkārtējiem?

Ja dažkārt mobilie telefoni liekas visbrīnišķākais izgudrojums pasaulē, tad šodien kārtējo reizi aizdomājos - vai pasaulē bez mobilajiem telefoniem mēs nebijām uzmanīgāki pret citiem? Kāpēc tādas pārdomas? Bija sarunāts satikties ar vienu kursabiedreni 12.00 centrā, lai es varētu nodot viņai kādu sīkumu. Kur tieši? ta kas to lai zina - prasīju, neatbildēja. Nu labi, iztikšu bez šādas precīzas informācijas - varu jau aiziet uz centru un tad piezvanīt un paprasīt, kur viņa ir... Kā tas gadījās, kā nē, bet šodien jutos (un vēl joprojām jūtos) diezgan pabriesmīgi un tāpēc aizčammājos - no mājām izgāju 12.05. Bet tas jau nekas, ja viņa nevarēs mani sagaidīt, tad uzvanīs, ja, līdz būšu centrā, viņa nebūs zvanījusi - piezvanīšu es.

Aizbraucu, nekur neredzu savu draudzeni ( parasti jau tas "centrā" nozīmē T/C Kurzeme ieeju, tās tuvumu). Zvanu, viņa neatbild. Sūtu SMS, kur tad nu viņa ir... pēc brīža saņemu SMS - sorry, netikšu, atstāsi manā darbavietā? Protams, man jau nav problēmu to izdarīt, BET ja būtu zinājusi, ka viņa netis uz satikšanos, būtu gājusi nedaudz vēlāk, nebūtu tā steigusies, kas nu nemaz manu pašsajūtu neuzlaboja, un galu galā, nebūtu man šādas pārdomas. Galu galā šo tikšanos vajadzēja viņai, ne man...

Dīvaina sajūta

Šorīt pamostos no sapņa, ka man ir paredzēts dot klasei kontroldarbu, bet viņi izlūdzas, ka tomēr vēl patrenēsimies... tā nu es pamostos un domāju: "nu, labi, tas bija sapnis, bet ko man ir īstenībā jāmāca?" un tad es atceros, ka neko. Viss. Prakse beigusies. Tagad mācīs mani. Skumīgi, ka nav vairs jāiet pie manām kaželēm... interesanti bija ar viņām.

Skaisti

Mūsu dzīvei ir tik daudz jēgas, cik lielā mērā mēs kādam varam būt nepieciešami. /Z. Mauriņa./

Tā arī cenšos dzīvot.. šķiet arī izdodas, jo bieži vien kāds sauc pēc Solnuškina ;) Un es arī ar prieku palīdzu - datoru pielabot, shēmiņu uztaisīt, padomu iedot, kaut ko sameklēt savā krajā, kādu satikt, kādam kaut ko nodot, būt par kurjeru... nav jau tas tik grūti :)

Brrr... Vai tad students nav cilvēks?

Šodien biju uz visnotaļ jauku konferenci par lasīšanas nozīmi angļu valodas mācīšanā, diemžēl beigās uzzināju, ka studentiem pioenākas tikai sertifikāti - grāmatas tikai skolotājiem. Tas jau nekas, ka dažas no studentēm paralēli strādā par skolotājām... tas neskaitoties :( Man gan šķiet, ka arī studentiem vajadzēja dot iespējupiereģistrēties reizē ar skolotājiem un saņemt grāmatas - vismaz būtu mums kādi materiāli uzsākot strādāt ;)
lai nu kā, bet man garastāvokli ļoti uzlaboja forumā izlasītas instrukcijas, kā jārīkojas pašreizējā situācijā, kāda valda valstī:

Instrukcija Nr.1

Lai Jūs netiktu arestēti, neradītu problēmas sev, saviem tuviniekiem un
citiem līdzpilsoņiem, turpmāk ir aizliegts publiski izrunāt šādus vārdus:
Nestabils;
Krīze;
Lats;
Devalvācija;
Valters;
Putni;
Balle;

Ļoti piesardzīgi lietojiet vārdu salikumus:
Man liekas;
Man ir aizdomas;
Es dzirdēju;
Baumo ka;
Es domāju; (šo frāzi vēlams nelietot vispār un minēto darbību arī neveikt)

Pie bankomātiem ir aizliegts pulcēties vairāk par diviem cilvēkiem vienlaicīgi.
Grupas "Putnu balle" mūzikas klausīšanās turpmāk tiek uzskatīta par pretvalstisku rīcību.
Izņemt naudu no bankomātiem klausoties "Putnu balles" ierakstus, tiek uzskatīta par īpaši zaimojošu darbību.

Instrukcija nr.2

Sakarā ar ļoti bēdīgo, bet nepārprotami stabilo stāvokli valstī, tiek
izsludināta Ziemassvētku un laimīga Jaunā gada sagaidīšanas instrukcija.
1.Ziemassvētkus nedrīkst svinēt, tie būs jāatzīmē. (Vārds "svinēt" šobrīd neizklausās labi)
2.Laimīgais Jaunais gads būs jāsagaida ar pārliecību, ka tas tiešām būs laimīgs
3. Apsveikumu kartiņas drīkstēs sūtīt tikai tādā gadījumā, ja apsveikuma kartiņā tiek minētas vairāk kā 10(desmit) apsveicamās personas, un tās neatkārtojas citās apsveikuma kartiņās.
4. Ziemassvētku eglīte nedrīkst pārsniegt 20cm augstumu...ieskaitot podu, spaini vai kātu, kurā tā tiek nostiprināta.
5.Aizliegts eglīšu rotājumu vietā izmantot nacionālās naudas zīmes. Tas var radīt aizdomas un baumas par tās patieso vērtību.
6.Ziemassvētku vecītim(kā arī tā atdarinātājiem, salavečiem un ģediem maroziem) aizliegts nēsāt īsu bārdu (lai neizraisītu asociācijas).
7.Dāvanas nedrīkst nest maisos. Tas var radīt aizdomas par izšķērdību.
8.Sakarā ar štatu samazināšanu, vecīša briežu pajūgā 12 briežu vietā atstājami 10,9 brieži.
9.Ziemassvētku galdā 12 dažādu ēdienu vietā liekams 1 rasols ar 12 sastāvdaļām.

PS Krīzes nav, vis ir normāli,ja pēc slimošanas konstatē, ka palikuši 6.36ls uz 2 nedēļām, tas taču ir pietiekami? Labi, ka saldētavā un pieliekamajā vēl šis tas ir, citādi sāktu šaubīties, ka valstī krīzes nav

vēl no Madame Lidak

Vispār ir tāds mazs noslēpums - ja visi zābaki nestāv vīriškīm acu priekšā, viš' nemaz nezina, cik to ir, un ir laimīgs kā zilonis. Ja divas kleitas ir melnas, tad vīriškim tās ir kā viena kleita. Ja trīs blūzes ir baltas, bet viena ar perlamutra podziņām, tā ir viena blūze. Visi baltie krūšturi ir vienādi. Visi melnie - atkal vienādi. Patiesībā tas ir viens krūšturis. Ja vien visi astoņi nekarājas uz vienas šņores. Tas nu gan nav taktiski. Svārki ir apģērba gabals, ko nēsā ap dibenu. Ja jaunas pozīcijas iegāde netiek klaji nekaunīgi demonstrēta, vīrietis nezina, ka nauda tiek tērēta tik nesaprātīgam pirkumam kā svārki.

citējot Madame Lidak

Pirms kāda laika kādā forumā uzgāju vienu trāpīgu postu un atļāvos piefiksēt:

"Citēju: A vot pasaki, taa reaali, briivs viiriec, beernc liels, tobish alimenti tuuliit vairs nebuus jaamaksaa, gadi appuspiecdesmit, meereni barots utt. utjpr. , utmldz herņa, Nu gribi pasaciit, ka buus probleemas atrast? Da bljin, rinda staavees, vot tikai fishka taa, ka nokniebties jau var un gribaas, bet vai izdosies to sievieti iemiileet? Vinja jau mani iespeejams ka spees, bet es?, citāta beigas

WTF, godājamais kungs, Godājamie Visi uz kuriem tas varētu attiekties! 

 Saprotu, ka Vispasaules Imperiālistiskās Vīriešu Masonu Ložas izplatītie melīgie paziņojumi radījuši Jūsu neapgažāmo, taču maldīgo pārliecību par milzīgo sieviešu pārprodukciju un citām apšaubāmām vīriešu priekšrocībām, kuru rezultātā mana dzimuma māsas ne vien esot ar mieru stāties intīmās attiecībās, bet arī strauji un nevaldāmi ģenerējot sadzīviski reģistrējamas galvas smadzeņu garozas aktivitātes, tautas valoda sauktas par Jūtām, pret dajebkuru stāvus čurājošu H. sapiens pārstāvi, kurš apveltīts ar kādu no jūsu augstāk pieminētajām īpašībām vai visām vienlaicīgi. Ja vien neesmu Jūs pārpratusi, Jūsuprāt noteikto īpašumu komplekts savienojumā ar Krānu, (jebšu politkorekti izsakoties, piederību pie falliski advancētas personu grupas) ir par pamatu personas pieprasījumam tirgū.

 Izrādot cieņu un līdzjušanu par Jūsu pārciesto smago zaudējumu, tomēr vēlētos kliedēt Jūsu maldus, lūgt Jūs nolaisties atpakaļ uz planētas Zeme virsmas un paraudzīties uz sevi kritiski, ko, kā redzams, Jūs vis neesat paradis darīt. Atļaušos atzīmēt, ka labākā daļa sieviešu diasporas tāpat kā es, Līdaka, no Dieva Žēlastības, potenciālo kniebēju, mīlnieku, mīļoto vīriešu, karognesēju vai tmldz. izvēli izdara lietojot pilnīgi slepenu, kodētu un šifrētu kritēriju sistēmu, kura īpatņiem ar hipertrofētu un uzpampušu ego un smagām zvaigžņu slimība radītām sekām nav izprotami. Cienītais kungs, mēs lielākoties meklējam Savu Cilvēku, ar kuru pārgulēt vai citādi jauki pavadīt laiku, kauč arī tā būtu īslaicīga,lai arī tīkama ilūzija, tālabad diez vai atradīsim to Jūsu pašapmierinātajā mačo tipa vīrišķa personā, lai cik auKsti Jūs sevi necildinātu un cik seGsīgi vien nemazgātu traukus pat vienlaicīgi nostādamies pusšpagatā. Saprotams, laba reklāma ir puse pārdošanas panākumu, tomēr diez vai tā spēs deformēt piedāvājuma – pieprasījuma līkni Jums vēlamajā virzienā. Vienā ziņā pilnībā Jums pievienojos – tajā rinda, kura saskaņā ar jūsu prognozēm pēc Jums stāvēs, visticamāk, būs plaši pārstāvētas būtnes ar zemām prasībām attiecībā uz barības bāzi. 

Jūsu kā allaž cienībā, m-me Lidak, 

P. S. Noraidu jebkuru pieņēmumu, ka cien. What The F*cka kunga posts augstākminētais būtu aizskāris manu iekaisušo patmīlu, jo saprotams, kā visiem klātesošajiem zināms, piederu pie tās vecuma kundzīšu kategorijas, kuras neaizmirstamajā darbā "Vējiem līdzi” atradās ārpus konkurences, tālabad drīkstēja pie svinību galda kārtīgi pieēst pilnu māgu un, nezaudējot respektu, atpogāt kleitas augšējo podziņu."

der padomāt...

Kad es vēl biju kucēns, tu smējies par visām manām muļķīgajām grimasēm un mīļi sauci par savu bērnu un neņemot vērā dažas sagrauztas kurpes un pāris saplucinātu spilvenu, es kļuvu par tavu labāko draugu. 
Kad es slikti uzvedos, tu tikai bargi pakratīji pirkstu un jautāji: "Kā tu tā varēji?", bet jau pēc mirkļa atmaigi, nogāzi mani zemē un pakasīji punci. 
Manis apmācīšana prasīja vairāk laika nekā bija paredzēts, tas tādēļ, ka tu biji ļoti aizņemts, taču mēs pie tā strādājām kopīgiem spēkiem. 
Es atceros tās naktis, kad kopā gulējām gultā un es uzmanīgi klausījos tavos noslēpumainajos sapņos un es ticēju, ka dzīve vairs nevar būt labāka. 
Mēs gājām garās pastaigās pa parku, braucām ar mašīnu un dažkārt apstājāmies, lai nopirktu saldējumu, tiesa gan, man tika tikai vafelīte, jo tu teici, ka saldējums nav labs suņiem, es ilgi gulšņāju saulītē gaidot tevi pārnākam no darba.
Pēdējā laikā tu aizvien vairāk laika pavadīji darbā, strādājot pie savas karjeras veidošanas un arī meklējot sev partneri - cilvēku. Es gaidīju tevi ilgi un pacietīgi, sniedzu atbalstu, kad tev gāja grūti, kad biji vīlies un ar salauztu sirdi, nekad tevi nenosodīju par sliktu lēmumu pieņemšanu, kad tu pārnāci mājās, es biju laimīgs un priekā luncināju asti. Un tad tu iemīlējies...
Lai arī viņa, tava sieva, īsti suņus nemīlēja, es vienalga priecīgi uzņēmu viņu mūsu mājās, centos izrādīt savu mīlestību un pakļauties viņai, es biju laimīgs, jo tu biji laimīgs.
Tad ieradās cilvēku mazuļi un mēs dalījāmies šajā priekā un satraukumā. Es biju apburts no viņu rozīguma un no tā, kā viņi smaržoja un man tik ļoti gribējās viņus paauklēt. Tikai viņa un arī tu uztraucāties, ka es mazajiem kaut ko varētu nodarīt un man nācās lielāko daļu laika pavadīt vienam un pamestam citā istabā vai arī suņu krātiņā. Ak, ja tu zinātu cik ļoti man gribējās viņus mīlēt! Es kļuvu par savas mīlestības gūstekni. 
Viņi auga un mēs kļuvām par draugiem. Viņi ieķērušies manā kažokā centās noturēties uz savām mazajām, ļodzīgajā kājelēm, bakstīja man acīs ar saviem sīkajiem pirkstiņiem, veica ausu izpēti un bučoja uz mana aukstā, slapjā deguna. Es mīlēju viņus un viņu pieskārienus, jo tavus pieskārienus tik reti varēju sajust... Ja vajadzētu es bez šaubīšanās par viņiem atdotu savu dzīvību... Naktīs es ielavījos viņu gultiņās un klausījos viņu satrauktajos un noslēpumainajos sapņos, mēs kopīgi gaidījām, kad beidzot sadzirdēsim tavas mašīnas motora dūkoņu uz mājas piebraucamā ceļa.
Bija laiks, kad, ja kāds jautāja vai tev ir suns, tu veikli izņēmi manu foto no sava maka un stāstīji nebeidzamus stāstus par mūsu piedzīvojumiem, bet šo pēdējo gadu laikā tu tikai nomurmināji: "Jā ir!" un ātri vien nomainīji sarunas tematu. No lepnā "Mans suns" biju kļuvis par "Tikai suns" un tev neatlika, ne mirklis laika manām interesēm...
Tev piedāvāja jaunu darbu, citā pilsētā un tu un viņi pārvāksieties uz jauno dzīvokli, kurā dzīvniekus turēt ir aizliegt. Tu teici, ka esot izdarījis pareizo lēmumu savas ģimenes labā... bet bija laiks, kad es biju tavs vienīgais ģimenes loceklis... 
Es biju patīkami satraukts par to kur mēs tagad braucam, līdz mirklim, kad piebraucām pie dzīvnieku patversmes durvīm, tā oda pēc suņiem un kaķiem, pēc bailēm un bezcerības. Tu aizpildīji papīra lapu un nomurmināji: "Es zinu, jūs viņai atradīsiet labas mājas." Viņi nogrozīja galvas un ar sāpīgu skatienu paskatījās uz mani, viņi saprata, ka ir gandrīz bezcerīgi atrast mājas pusmūža sunim, pat tādam, kuram ir "papīri". 
Tev nācās ar spēku atlauzt sava dēla pirkstus, kurš turējās manā pavadā un kliedza: "Lūdzu tēt, nevajag! Lūdzu, neļauj viņiem aizvest manu suni!" Es uztraucos par viņu, un domāju par to ko gan tu iemāci savam dēlam par uzticību un draudzību, par mīlestību un atbildību, par cieņu pret dzīvajām radībām, šādi rīkodamies!? 
Tu izvairījies no mana acu skatiena un uz atvadām viegli paplikšķināji man uz galvas, tu pieklājīgi atteicies ņemt līdzi manu pavadu un kakla siksnu. Kad tu aizgāji, divas jaukas dāmas sāka runāt par to, ka par savu aizbraukšanu tu noteikti zināji jau mēnesi iepriekš un varēji sameklēt man jaukas un siltas mājas. Viņas tika pagrozīja galvas un pie sevis noteica: "Kā tu tā varēji?" 
Šeit patversmē viņi ir tik uzmanīgi pret mums cik vien viņu aizņemtais darba laiks atļauj, protams, viņi mūs pabaro, bet esmu savu apetīti pazaudējis kopš tu mani atstāji. 
Sākumā, kad kāds tuvojās manam būrim, es steidzos uz būra priekšpusi cerībā, ka tas esi tu, ka tu pārdomāji un atnāci man pakaļ, es cerēju, ka tas viss ir bijis ļauns murgs... Vai, ka tas būtu vismaz kāds, kuram rūp mans liktenis un ir atnācis mani izglābt. 
Kad sapratu, ka nespēju sacensties ar mazajiem jautrajiem un dzīvespriecīgajiem kucēniem, es ielīdu būra visdziļākajā stūrītī un gaidīju. Es sadzirdēju viņas soļus un sapratu, ka viņa ir atnākusi man pakaļ, lēni soļoju viņai no aizmugures uz atsevišķu istabu, klusu, vientuļu istabu.
Viņa uzcēla mani uz galda un maigi pakasīja aiz auss un klusi teica, lai neuztraucos. Es nojautu, kas tagad notiks un mana sirds dauzījās kā negudra, taču vienlaikus sajutu tādu kā atvieglojumu. Mīlestības gūsteknis nu ir atbrīvots! Ņemot vērā manu dabu, es vairāk uztraucos par viņu, par to smago nastu, kas gulstas uz viņas pleciem un sirdsapziņas. Es zināju, ka viņa ir skumja, tāpat kā es zināju, katras tava garastāvokļa izmaiņas. 
Viņa maigi uzlika žņaugu manai priekškājai un es pamanīju, ka pār viņas vaigiem rit asaras. Es mierinot nolaizīju viņas roku tāpat kā pirms daudziem gadiem to darīju tev, kad tev bija grūti. 
Viņa profesionālā manierē ievadīja adatu manā vēnā un es sajutu auksto un dzelošo šķidrumu plūstam pa manu ķermeni, pamazām kļuvu miegains, skatījos viņas maigajās acīs un pie sevis murmināju: "Kā tu tā varēji?"
Iespējams tādēļ, ka viņa saprata ko es saku, viņa teica: "Man tik ļoti žēl!" Viņa mani apskāva un steidzīgi paskaidroja, ka viņas darbs ir rūpēties, lai es nonāktu labākā vietā, kur mani neviens nepamest un nedarītu pāri, kur man nebūtu jācīnās par izdzīvošanu - uz vietu, kas ir pilna mīlestības un gaišuma uz vietu, kas ir pilnīgi savādāka par šo auksto un nežēlīgo pasauli. 
Ar pēdējiem spēkiem es paluncināju asti, lai pateiktu viņai, ka: "Kā tu tā varēji?" nebija domāts viņai, bet gan manam Visdārgajam Saimniekam, es domāju par tevi. Es vienmēr domāšu par tevi un gaidīšu to mirkli, kad mēs atkal satiksimies. 
Es novēlu, lai visi tavā dzīvē būtu tev tik uzticīgi!

Tad, kad Tu esi jauns, Tu es dumjš. Bet ar katru sastrādāto dumību, Tu kaut ko iemācies. Tātad - matemātiski sanāk - jo vairāk dumību Tu sastrādā,jo vairāk Tu iemācies. Un katrs skolotājs pateiks, ka jo vairāk iemācās, jo gudrāks paliek. Tātad - strādājiet dumības daudz un dikti, kamēr esat jauni, lai uz vecumu mazāk paliek, ko strādāt un var beidzot atpūsties!

"Ja ārstam, advokātam vai zobārstam viņa kabinetā vienlaicīgi atrastos 40 cilvēku, un katram no šiem cilvēkiem būtu atšķirīgas vajadzības, un daži no viņiem negribētu tur atrasties un tāpēc sagādātu problēmas, un šim ārstam, advokātam vai zobārstam bez palīdzības vajadzētu apkalpot viņus visus ar visaugstāko profesionalitāti deviņus mēnešus, tikai tad viņiem varētu būt kāds priekšstats par skolas skolotāja darbu" ~ Donalds D. Kvinns

If a doctor, lawyer or dentist had 40 people in his office at one time, all of whom had different needs, and some of whom didn't want to be there and were causing trouble, and the doctor, lawyer, or dentist, without assistance, had to treat them all with professional excellence for nine months, then he might have some conception of the classroom teacher's job. ~Donald D. Quinn

remember

Gone without good-bye

Have you seen my son?

Not too tall, 5'8"
She held up a coloured copy, photograph
From his wedding day
And this is his pregnant wife
Carrying his last dream
He walked down 46 floors before he felt the rush
The rush of gasoline

I can feel the pain
Looking in their eyes
But I don't know gone without good-bye
If I could reach the sky
I'd bring him right back to your arms
Though I haven't seen your son, he's forever in my life

Have you seen my little girl?
She's got curly black hair
She took this Raggedy-Ann doll, everywhere
Last I saw her over there
Then I heard a plight of screams
And a speeding van
I watched these tears pour down
A father's last attemp of being a rational man

Though I can feel the pain
Look into his eyes
But I don't know gone without good-bye
If I could reach the sky I'd bring her right back to your arms
Though I haven't seen your girl, she's forever in my life

And have you seen my faith?
It can run, it can hide
Jesus mend this breaking heart of mine
That keeps on loving life

Though I can feel the pain
Look into my eyes
But I don't know gone without good-bye
If I could reach the sky
I'd try to turn the world around
So that we could see the face of forever
Stay alive