Vāveres ritenī un izlaidumu laikā

Šī nedēļa pagāja vienā baigā vāveres ritenī, naktīs guļot maksimums 4 stundas. Tik daudz darāmā, tik maz laika...  Iepriekš minēju, ka esmu tikusi pie darbiņa, bet tā arī nepastāstīju, pie kāda. Es tagad strādāju reģionālās attīstības un atbalsta centrā, kur angliski mācu  latviešu valodu brīvprātīgajiem no Igaunijas un Polijas. Šobrīd man ir 4 apmācāmie. Darbs ir interesants un pietiekami labi apmaksāts. Vienīgie trūkumi ir ilgais ceļš, jo man jābrauc cauri visai pilsētai un tas prasa vismaz 40 minūtes autobusā un 15 minūtes ar kājām. Šo trūkumu gan esmu pārvērtusi par lielisku iespēju klausīties audiogrāmatas. Otrs trūkums ir gaisa temperatūra darba vietā. Tur ir auksts! Vismaz kādi 5-10 grādi mazāk kā ārā... Līdz ar to, nevaru normāli apģērbties atbilstoši gadalaikam, bet tā gribās sapucēties... Ir dienas, kad mēs gluži vienkārši paņemam krēslu un ejam ārā mācīties.

Šonedēļ sanāca, ka priekšpudienas esmu darbā, un pēcpusdienās ņēmos pa mājām - ta jāspodrina visus stūrus, jo nāks ūdens skaitītāju mainīt, ta žogu jākrāso, ta jākrāmējas pa visiem dārza un šķūnīšu stūriem, jo beidzot sarunājām lūžņus izvest, citādi pilni tūri ar visādām figņām :D vakarā ēst jāuztaisa, suni jāiztaidzina un pusnakts jau klāt, bet no rīta, ta uz darbu jāiet, tāpēc jāgatavo materiālus nodarbībām... 

Šim vāveres ritenim pa vidu atcerējos, ka man taču sestdien uz izlaidumu jāiet un man ir iesāktas dāvaniņas abām beidzējām... Dāvaniņas pabeidzu naktī no piektdienas uz sestdienu. Tapa 2 vienādi biskornīši ar absolventu tematiku. Šuvu uz 18. aidas ar 1 diedziņu. Lūk, ka man sanāca:

Biskornīšus pasniedzu divām kursabiedrenēm, kuras dažādu iemeslu dēļ studijas beidza tikai šogad. Viņām pat bija iespēja izlaidumā vilkt smukos talārus un cepures. Kad es beidzu, tad mums tādas iespējas nebija. Tāpēc mēs, kas nu bija ieradušās apsveikt savas kursabiedrenes, sabildējāmies gan ar muki saģērbtām absolventēm, gan pašas ar cepuri galvā.