Tā nu tas ir dabā iekārtots, ka pilnmēness tuvošanos virtuālajā vidē var ļoooti labi ieraudzīt, jo uzliesmo visādas diskusijas, kašķi un pārpratumi. Un ir tēmas, par kurām diskutē bez maz vai katru mēnesi :D Lai arī diskusijas pārsvarā noguļu, jo tās tiek risinātas rīta pusē, kad man ir saldākais miegs, viedoklis man ir. Un kur gan būtu labāka vieta, par pašas blogu, kur to izklāstīt?
Endzelīnisms jeb es redzu kļūdas tavā valodā
Atzīstu, ka pati nerakstu un nerunāju tik pareizi, kā man gribētos, un kā prasītu mans latviešu valodas skolotājas diploms (jāatzīst, ka latviešu valodu nekad neesmu gribējusi mācīt. Studēju par angļu valodas skolotāju, bet latviešu valoda "nāca komplektā").
Daļa no manas problēmas ir mana īpatnība, ka nedraudzējos ar likumiem. Kā jau esmu rakstījusi, neesmu ciparu cilvēks. Lai arī man padodas taisīt tabulas un shēmas un no tām viegli uztveru informāciju, likumus nemāku. Protams, varu iezubrīt, bet pēc nedēļas jau viss aizmirsies. Es dzīvoju un arī mācos uz izjūtām. tāpat arī lietoju valodas - uz izjūtu. Tā lieku komatus, tā loku vārdus, tā strukturēju tekstu. Tā arī rodas daļa kļūdu - likumus nezinot, kāds likuma izņēmums paslīd garām manai izjūtai.
Liela daļa kļūdu interneta vidē ir no tā, ka man vajag izjust rakstīto. Ja rakstu ar pildspalvu vai zīmuli uz papīra lapas, es jūtu teikuma struktūru, vārdu uzbūvi, teksta garšu, bet, drukājot datorā, es to nejūtu (rakstot ar roku, mēs rakstām vārdus, rakstot datorā, mēs rakstām burtus). Tāpēc datorrakstos mana gramatika ir sliktāka nekā rokrakstos.
Trešais aspekts kļūdās - ne viss, kas izskatās pēc kļūdas, ir kļūda. Ir teicieni, saīsinājumi un žargonvārdi, kas padara valodu krāšņāku un tāpēc tos arī lietoju. Tāpat, kā manī klausoties, var just, ka esmu no Liepājas, jo vasarā man kož knauši, nevis odi, un manā valodā skan pietiekami daudz plato e un ē, un es netaisos to mainīt.
Jā, par kļūdām, ko pamanu. Jā, ir lietas, ko pamanu un cenšos savā valodā apzināti kontrolēt. Piemēram, no labskaņas viedokļa labāk ir teikt "tas viss" nevis "viss tas". Un runai nav kāju, tāpēc tā nevar iet, kad runai kāds uzdāvinās ratiņus, viņa brauks, bet pagaidām, runa IR nevis iet (3 gadus vidusskolā mums latviešu valodas skolotāja to skaitīja kā pantiņu, un man pielipa :D ). BET tas, ka pamanu kļūdas, nenozīmē, ka tūlīt metīšos tās labot un cilvēku noniecināšu. Nē, nepavisam! Cilvēku pūlī sarkanu cepuri mēs taču pamanām, bet tā mūs netraucē ;)
Īpaša atkāpe - cittautieši, kas runā latviski. Paldies, ka jūs to darāt. Runājiet un nesatraucieties, ka labošu kļūdas. Nelabošu (ja arī paļaušos profesionālajam kretīnismam (gadās, ka pat grāmatā kļūdas palaboju), tad labošu savai vajadzībai (piemēram, ja man būs jāizprintē kāds tāds teksts un jālieto, vienalga, vai tā būtu recepte, ceļa apraksts, pamācība utml... Un tici man, labojot ,man ne mirkli nebūs doma - ak vai, kā te sarakstīts. Es zinu, kā es rakstu pati, piemēram, angliski (par krievu valodu, kurā saprotu, bet nerunāju un nerakstu, jo vienkārši nesanāk... nezinu kāpēc, laikam nejūtu šo valodu) un man negribētos, ka apkārt mētājas manis rakstīts teksts ar dumjām kļūdām. Jā, par tēmu - Lai arī kā tev sanāk, raksti un runā latviski, tas ir miljons reizes labāk, nekā tie eksemplāri, kas nodzīvo Latvijā 50 gadus un uzsākot ar viņu sarunu latviski, pretī saņemu "ja ņepoņimāju". Sorry, es saprotu, ka var būt kāds šķērslis, kāpēc var nemācēt runāt, bet saprast jau nu vajadzētu. Man prātā neienāktu nodzīvot Krievijā kaut 5 gadus un paziņot, ka nesaprotu valodu. Saprastu un noteikti, ka pat kaut kā runātu.
Kopsavilkums, valodu ir jāciena, bet nepiekasīsimies otram par sīkumiem ;)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru