Kēksiņi „Absolūts Mū!”

Kāpēc tāds nosaukums? Tāpēc, ka ideju smēlos no brīnišķīgā recepšu bloga Absolūts ēd. Tomēr recepti nedaudz pamainīju pa savam un tāpēc atļāvos to likt savā blogā, bet nosaukumā godājot iedvesmas avotu + dodot atsauci uz vienu no galvenajām sastāvdaļām.

180 ml skābais krējums

90 ml eļļa

2 olas

180 ml cukurs

300-350 ml milti

2 ēd.k. vaniļas cukurs

šķipsna sāls

1 ēd.k. cepampulveris

200 g  gotiņkončas

Saputo cukuru, vaniļas cukuru, sāli un olām.

Tad pieputo (katru atsevišķi) eļļu un krējumu.

Iemaisa miltus un cepamo pulveri.

Sagriež gotiņas. Es griezu 3 daļās, tātad ar vienu gotiņu pietiek 3 kēksiņiem. No 200 gramiem man 3 palika pāri, jo sanāca 27 kēksiņi. Tātad vajadzēja tikai 9 končas.

Izliek uz plātes papīra formiņas un katrā ieliek apmēram ēdamkaroti mīklas un vidū iespiež gotiņas gabaliņu.

Cep apmēram 15 minūtes 200-220 grādos.

Garšīgi ir gan silti, gan atdzisuši. Auksti gan nedaudz ķīp pie zobiem 

Piezīme par formiņām – cept var gan ar papīra formiņām, gan bez, pa taisno kēksiņu formiņās. Vis ideālāk un smukāk izcepsies, ja papīra formiņas ieliks kēksiņu formiņās. Tā kā man ir tikai papīra formiņas, iztieku tāpat, tik tad gadās, ka kāds kēksiņš nolemj izklīst.

Man no šī daudzuma sanāca 27 kēksiņi, bet varēja sanāk 30 - dažās formiņās biju pārāk centīgi salikusi mīklu, rezultātā sanāca stipri lieli un gāzās ārā. Būtu daudz labāk, ja būtu sacepti 30.

Zirgs virtuvē un citas jaukas lietas

Kur tad es biju nozudusi visu nedēļu? Auklēju savu mīļo draudzenīti. Lai arī ar viņu nav viegli, jo dažkārt bērnā pamostas Anglijas karalienes un terorista krustojums – tas ir- ja kaut ko no pieprasītā es nepasniedzu vai neizdaru 5 sekunžu laikā, tad sākas terorista cienīgi izgājieni. Bet nu parasti tam ir kādi objektīvi iemesli – šonedēļ tie bija vētra. Kā vētra aiz loga, tā vētra arī pa dzīvokli, kā vētra pierimst, tā man ir atpakaļ standarta trīsgadnieks.

  

Un kā mēs spēlējamies! Multenes mēs tagad skatāmies retu reizi – tik vakarpusē, kad sāk parādīties skumīgas domas, ka mamma vēl nav, un fragmentāri pa dienu, kad jānodarbina bērnu, lai varu izdarīt ko pēc viņas domām nesvarīgu – jāsapin/jāpārpin viņas mati, jāuztaisa ēst, jānomazgā mūsu trauki. 
Nu jā, ja mājās terorists, tad multenes tiek skatītas nedaudz vairāk (bet arī tad, ne vairāk par kādām 10-15 minūtēm stundā), jo ar sliktu garastāvokli spēles nevedas un vajag mirkli pasēdēt, paskatīt multeni un nomierināties (tas pēc viņas izvēles, ja man vajag lai nomierinās bērns, jo kož mantām un mantas lido pa gaisu, tad paskaidroju, ka tā uzvesties nav labi un ar tādu uzvedību nesanāks draudzēties, un aizeju uz otru istabu vai virtuvi iedzert tēju.  Pēc nepilnas minūtes bērns nomierinājies jau nāk “draudzēties” dažreiz abas pasēžam un padzeram tēju, dažreiz uzreiz ejam s

pēlēties).

Labi, ne jau par niķiem nācu rakstīt. Nācu dalīties priekā – mani mīl, dikti dikti. Kas mīl? auklējamā dāma  Jau tajā nelaimīgajā dienā, kad pārnākot no auklēšanas, konstatēju, ka blogi izdzēsti, gribēju rakstīt (un melnrakstu jau uzrakstīju, tik nepublicēju) šādu epizodi:

Šogad pirmo reizi bija jādodas pieskatīt vienu no manām mazajām draudzenēm. Tiku sagaidīta ar pārlaimīgu spiedzienu un apskāvienu un mammas komentāru, ka meitene jau no 6iem rītā (es ierodos 8os) dīdās pa vecāku gultu un prasa, kad un vai tiešām es nākšot . Un kā mēs vakar spēlējāmies! Pirmo multeni ar pus aci paskatījāmies tikai pēcpusdienā pēc diendusas, un arī tad paralēli spēlējoties, tai skaitā izspēlējot multenes notikumus ar mantām.

Un tagad nekas daudz nav mainījies. Tāpat par mani priecājās, un mēs ļoti daudz spēlējamies.  Tas taču ir tik jautri!

Gan zirgs uzrodas virtuvē, gan pīlītes ir malu malās un visādi interesanti uzvedās, gan varu, lai arī pieaugusi, staigāt ar interesantām brillēm un ŗozā nagiem ar spīdumiņiem 

Manis zīmēto taksīti – Cīsiņa kungs (no multfilmas Trauksme mežā 2) gan pirmajā reizē nez kāpēc nosauca par zirdziņu 

PS atvainojos par foto kvalitāti – bildēti ar mobīlo un uz grīdas tupot, kur acīm redzot gaismas par maz