Kāds komentētājs man pārmeta, ka es, tāpat kā citi blogeri, esmu ielikusi bezpersonisku ziņu par Māartiņa nāvi, lai celtu reitingus un vēl piedevām aicinu nolikt viņam svecīti, kaut pati tā nemaz nedaru. Šis apgalvojums man lika aizdomāties. Priecājies, Saulvedi, par tevi domāju ilgi un dikti! 
Sākšu ar otro apgalvojuma daļu
„Un smieklīgākais tai visā – aicināt citus darīt to, ko pats nedari…”
Jā, es neaizgāju uz publisko vietu ar savu svecīti. Un? Tanī brīdī es biju gripas tā teikt smagākajā punktā – vai man vajadzēja iet aplipināt citus un vēl pieķert sev plaušu karsoni klāt? Vai tā būtu liekulība, ja es, pati būdama slima un tāpēc nederīgs donors, būtu aicinājusi iet nodot asinis Jēkabpilī ievainotajiempolicistiem? Domāju, ka nē.
Vēl viena liet, ko es sev noformulēju tikai vakar – es nevarēju tanī dienā aiziet nolikt svecīti. Ja es būtu redzējusi to svecīšu jūru, tās viņa bildes, tos raudošo fanu pūļus, tad tas būtu nozīmējis, ka Mārtiņa tik tiešām vairs nav. Tanī brīdī es vēl nebiju līdz galam tam noticējusi. Aizvakar es biju aizgājusi līdz tai vietai un parunājos ar Mārtiņu. Smagi… joprojām ir smagi…
Un te mēs nonākam pie daļas par bezpersonisko tekstu nāves dienā.
„Blogeri tagad samet pilnus blogus ar neko neizsakošiem, sausiem rakstiem par Martiņu..“
Kāpēc man tapa tipisks copy-paste paziņojums? Kā atbilde man galvā skan Mārtiņa balsī „mmm… Kā tas sāp!… mmmm… kāpēc tā!?….” (Tumsa “Riekstkoka sirds”) Sāp. Dikti. Brīdī, kad uzzināju, nezināju, kam pateikt, ar kuru dalīties sāpē un šokā. Neko loģisku un sakarīgu nespēju pateikt – tik vien kā Kā tas var būt, ka viņa vairs nav?!?! Tāpēc arī tapa tāds paziņojums – vienkārši, lai padalītos.
Šobrīd, Rīgā notiek atvadīšanās. Tad nu es domās atvados no Mārtiņa. Nebiju es nekāda bigā Tumsas un Mārtiņa fane, bet pēdējos nedaudz vairāk kā 10 gadus sanāca šad tad viņu redzēt, būt viņa tuvumā… Par redzētajiem viņa koncertiem un festivāliem, kuros Mārtiņš redzēts gan uz skatuves, gn pēc tam pludmales smiltīs blakus grozoties ar savu neatņemamo pavadoni Pepi, nerunāšu… man vairāk atmiņā Mārtiņš ir palicis kā ikdienas cilvēks… skolotājs manā skolā… kā viņš bieži klīdaa pa manu rajonu ar to amizanto dzelten-melni strīpaino adīto cepurīti… nu to, kas pēc savas formas atgādina apkštasīti uzlipinātu uz pakauša… Mārtiņš Čili picā ēž un kaut ko raksta uz salvetes… Mārtiņš angļu valodas pasniedzējas stāstos, kā “zināmais mākslinieks, vārdu neminēšu, kas strādā skolā un teātrī” kārtojis parādus un lūdzis iespēju uzlabot atzīmes… Jā, es apguvu to pašu profesiju, tajā pašā mācību iestādē kā viņš…
Jo vairāk par viņu domāju, jo vairāk sāp…
Ar Dievu, Mārtiņ! Lai tev tur ir viegli un labi!
