Jau rakstot par klučiem, minēju, ka izmantojam kinderolu mantiņas un arī nelielas lellītes, lai apdzīvotu mūsu celtnes. Bet tas nav viss, ko mēs ar mantām darām. Kā jau pierasts ar mazām meitenēm, mēs auklējam gan bēbjus, gan mīkstās mantas, mēs tās mīļojam un audzinām, izģērbjam un apģērbjam, dakterējam un visādi citādi nodarbinām un apčubinām.
Ar mantām spēlējoties mēs cenšamies runāt par cēloņiem, sekām un pareizu rīcību. Ja manta pakrīt vai noveļas pa trepēm, tā, protams, raud. Tad mēs runājam - kāpēc raud? Kas noticis? Kas sāp? Ko tagad darīsim? Samīļojam mantu vai vedam pie daktera. Ja kāda manta iesit otrai (Gadās arī tā. Nu ir dienas, kad garastāvoklis slikts, tad arī mantas var kauties vai kost), tad atkal runājam par to, kāpēc sita, vai tā var darīt un kā jūtas tā manta, kurai sita un tamlīdzīgi. Tas viss notiek caur rotaļu, ka bērns nemaz nejūt, ka tiek mācīts.
Ar citām pieskatāmajām dāmām man ir nācies stundām ilgi likt puzles. Arī tā ir attīstībai laba nodarbe, jo tur attīstās gan precizitāte, gan vizuālā uztvere un tiek trenēti loģiskās domāšanas aizmetņi (loģiskā domāšana neesot attīstīta ātrāk par pamatskolas vecumu, bet tas netraucē to veidot jau no agras bērnības). Interesanti, ka šī nodarbe ir interesanta gan vienai divgadniecei, gan arī divām tolaik apmēram 3.5gadīgām māsām, savukārt meitenei (3 gadi), ar kuru lieku klučus un auklēju lelles, puzles neinteresē praktiski nemaz.
