Ir pirmā advente un Ziemassvētku tuvums ir jūtams - logos deg lampiņas, pie turīgākām mājām spoži dekorējumi gan ar, gan bez lampiņām, vekalos skan dziesmas par rūķiem, sniegu un dāvanām un plaukti pārblīvēti ar dažnedažādiem spīguļiem, bumbuļiem un dažādu izmēru šokolādes rūķiem. arī manās mājās lēnām ienāk svētki - no skapjaukšas nocelti pagājušā gada vainagi un uzlaboti, svecītes deg, logos mirdz lampiņas un gaisā virmo pīrāgu smarža.
Neparastu pārsteigumu ir izspēlējusi daba - dārzā zied grietas un kliņģerītes un sētā viena roze dāvāja skaistu ziedu. Grietām un kliņģerītēm gan paskats nav tas labākais, jo nav jau radītas šīs puķītes ziemas sniegam un salam. Roze gan ir cēla un stipra puķe, arī ziedu saglabājusi skaistu.
Ja jau par ziediem, tad parādīšu arī patriotisko buķeti, kas diendienā stāv uz virtuves galda, un turpinās stāvēt, līdz siltumnīcā pēdējā
mārtiņpuķe noziedēs.
Plāni gan man kā Napaleonam. Sadomāju neplānoti uzšūt vēl vienu grāmatzīmi - šo šūšu savai vidusskolas vācu valodas skolotājai, kuru atcerēšos visu mūžu, cik forša skolotāja viņa ir. Visinteresantākais - kad izdomāju šūt viņai grāmatzīmi, nolēmu šūt kādu no tās pašas sērijas, kā iepriekšējās divas, bet nezināju kuru tieši. Iesākumā aplūkoju to, kura derētu burta dēļ, un apbrīnojamā kārtā attēls perfekti piestāv apdāvināmajai personai. Tik tālu nu es ar visu savu nešujoni esmu tikusi:
