Anglija

Pēdējā laikā, par spīti krīzei, vairāki mani paziņas plāno doties atpūsties uz ārzemēm. Kam ieplānota Terenife, kam Krēta, kam Londona, bet plāni visiem skaisti. Un līdz ar to arī es arvien biežāk iedomājos par savu sapņu zemi Angliju. Neko daudz no pasaules neesmu redzējusi, tik nedaudz abas kaimiņvalstis Lietuvu un Igauniju, caurbraucot Poliju, Vāciju, Nīderlandi, Beļģiju, Francijas ceļa gabaliņu un dažas dienas Anglijā... Tomēr Anglija manā sirdī ieņem īpašu vietu.


Jau bērnībā skatījos Robinu Hudu un sapņoju, ka kādreiz aizbraukšu un savām acīm apskatīšu un savām rokām apčamdīšu Stonehendžu. Diemžēl ekskursijā uz Angliju mēs apskatījām tikai Londonu un tās apkārni. Ar to man bija vēl lielāks āķis lūpā. Tagad gribas atgriezties vēl un apskatīt Londonu vēlreiz un paceļot arī kur tālāk no šī centra.


Tā nu šodien aizdomājos par Angliju un izvilku no plaukta ekskursijas bildes. Biju nedaudz pārsteigta, kad ieraudzīju datumus – tieši pirms 6 gadiem es biju Anglijā: 13.-21. marts! Tagad skatos bildes un priecājos, ka pēc pārbraukšanas veltīju pāris stundas mana laika un pie bildēm pieliku aprakstus un komentārus un par katru dienu ir vismaz viens dienasgrāmatas stila ieraksts. Tagad pārlasot, ataust atmiņā senaizmirstas izjūtas, nianses un situācijas, kuras citādi būtu izzudušas.

Lai arī šis brauciens bija diezgan smags ar pietiekami nepatīkamām situācijām, atmiņām nav ne grama rūgtuma. Nu jau ir piemirsies aizvainojums, par to, ka skolotāja var skolnieces saukt par zosīm un neļaut bildēties, bet tiklīdz visi pagājuši tālāk, pati bildē un bildējas neskaitāmās bildēs. Ir piemirsušās slapjās un pārgurušās kājas un bezspēks dienās, kad cēlāmies 6os, visu dienu staigājām pa Londonu vai tās apkārtni līdz pat pusnaktij un nākamajā rītā atkal cēlāmies un gājām...


Ar šodienas prātu saprotu, ka skolas rīkotā ekskursijā vidusskolēniem nedrīkst būt paredzētas 2 diennaktis nomodā kurās nakts jāpavada ostā uz soliņiem. Bet tā mums bija. Pie slavenās telefona būdiņas bildējos pēc 22 stundām nomodā... lai ostā nenāktu miegs (bet gulēt bija bail, jo mantas jāsargā bija pašiem, bet turpat uz soliņa gulēja vietējais bomzis) bildējāmies pie katra stūra, puķupoda un plakāta... beigās gan uz pus stundu atplīsām... es gan ik pa pāris minūtēm modos un skenēju apkārtni..

Katrā ziņā, tā arhitektūra – visas baznīcas, pilis un vecās mājas. Un tā daba... Toreiz liels pārsteigums bija milzīgās narcises un zaļie zālieni, kad mājās vēl bija sniegs. Tīrie parki, kuros brīvi staigā milzīgas zosis (un kā lai nebūtu milzīgas, ja viņas dabūja mūsu pusdienmaizes).

Katrā ziņā – gribu atkal uz Angliju!

Un šinī sakarā man jau 3. gadu ir plāns uzkrustiņot kādu smuku bildi par Anglijas un/vai Londonas tematiku un to bildi likt pie tukšās sienas blakus datorgaldam. Tā kā vairāk vai mazāk mans darbs saistīsies ar angļu valodu, tad bilde tur labi iederētos.

Tik pa kuru laiku? Pašlaik izskatās, ka ne ātrāk par rudeni vai ziemu, jo vispirms jāpabeidz manu paneļu sēriju, kas vispār ir man neraksturīga, jo izšūti ziedi man nepatīk. kaut kā tomēr konkrētie paneļi mani uzrunāja un tā nu arī tiks pie manas vienīgās tiešām brīvās sienas. Pēc paneļiem ieplānoti vēl pāris darbiņi, kuru skaitā ir arī PRR...

tehniski par netehnisko

1.Cilvēka šūna satur 75 Mb ģenētiskās informācijas.

2. Viens spermatozoīds – 37,5 Mb.

3. Vienā mililitrā ir 100 000 000 spermatozoīdu.

4. Vidēji tiek ejakulēti 2,25 ml spermas 5 sekundēs.

5. Tādējādi vīrieša dzimumlocekļa caurlaides spēja varētu būt vienāda ar:

(37,5 Mb x 100 000 000 x 2,25) / 5 =1 687 500 000 000 000 baitu/sec = 1 687,5 Terabaitu/sec

Sanāk, ka sievietes olšūna tiek pakļauta kiberuzbrukumam, kura jauda pusotrs terabaits sekundē, izlaižot cauri tikai vienu datu paketi un , neapšaubāmi, tā ir viskrutākā FIREWALL ...absolūti krutākā! Tomēr tas, kurš tiek izlaists cauri, „uzkar” visu sistēmu uz vismaz 9 mēnešiem... 

zagts no _ MARKUS  VITOLINSH