Svētdienas atskaite

Pagājušajā svētdienā iesāku nākamo paneli. Lai būtu kompozīcijā ar pārējiem plānotajiem, tad šo paneli  šūšu spoguļskatā.
Tādam tam vajadzētu  izskatīties pabeigtam

 

To, ka esmu bez darba un vēl piedevām slima, var manīt tempos, jo neko citu laikam šonedēļ nedarīju, kā tikai šuvu un šuvu un sašuvu gandrīz 3000 krustiņu.

Nācās gan bildi skenēt, jo fotoaparātam baterijas beigušās. Tad nu nevar redzēt īstās krāsas :(

Margrietiņas nu ir tīras

Šonedēļ izmazgāju pabeigto margrietiņu paneli. Mērcēju pusotru diennakti un tik un tā sasmērētais audumiņš (par laimi neizšūtais, kas ierāmētā veidā nebūs redzams) vietām neizmazgājās. Vēl negludināju, jo tik un tā, pirms stiepšanas mērkšu ūdenī, un stiepšu es visus paneļus reizē :)

Saku skaļi, lai būtu kauns neizdarīt

Jau vairākus gadus man ir tāda klusa doma, ka es gribētu sākt skriet. Kāpēc gan ne, ja man pludmale ir tepat - 2 minūšu gājiena attālumā? Nu lūk, tā nu es gadiem šo plānu atlieku un atlieku. Šogad izdomāju, ka pietiek gurķoties! Dzīvesveids man palicis baigi nekustīgais, jo pārsvarā vai nu esmu pie datora, vai krustiņoju vai lasu grāmatas, ciskas palikušas ļumīgas un sunei ar vairs netieku līdzi.

Esmu domājusi arī par laiku, kad labāk skriet - rītos vai vakaros. Tā kā esmu pūce, un rītos gribu ilgi gulēt, labāk būtu skriet vakarā. Arī ja/kad man būs darbs, nez vai piecelšos tik agri, lai varētu paskriet, un skriešanu ātri vien pametīšu. Vakaros atkal kādu vakaru būs interesanta filma, kādu vakaru būšu nogurusi vai būšu iesākusi kaut ko darīt un negribēsies pārtraukt... Tad nu domāju, domāju un izdomāju, ka skriešu rītos, kad pamata traucēklis/iemesls slinkošanai būs miegs, un, ja noslinkošu rītā, vismaz ir cerība (švaka, bet tomēr cerība), ka ikdienas skrējienu veikšu vakarā.

Tad nu publiski saku, ka tik līdz nokusīs sniegs un zeme būs pietiekami sausa, rītos celšos agrāk un skriešu gar jūru!

Galu galā - skrienot var arī iepazīties ;)

Pilnmēness tuvojas

Tā nu tas ir dabā iekārtots, ka pilnmēness tuvošanos virtuālajā vidē var ļoooti labi ieraudzīt, jo uzliesmo visādas diskusijas, kašķi un pārpratumi. Un ir tēmas, par kurām diskutē bez maz vai katru mēnesi :D Lai arī diskusijas pārsvarā noguļu, jo tās tiek risinātas rīta pusē, kad man ir saldākais miegs, viedoklis man ir. Un kur gan būtu labāka vieta, par pašas blogu, kur to izklāstīt?






Endzelīnisms jeb es redzu kļūdas tavā valodā

Atzīstu, ka pati nerakstu un nerunāju tik pareizi, kā man gribētos, un kā prasītu mans latviešu valodas skolotājas diploms (jāatzīst, ka latviešu valodu nekad neesmu gribējusi mācīt. Studēju par angļu valodas skolotāju, bet latviešu valoda "nāca komplektā").
Daļa no manas problēmas ir mana īpatnība, ka nedraudzējos ar likumiem. Kā jau esmu rakstījusi, neesmu ciparu cilvēks. Lai arī man padodas taisīt tabulas un shēmas un no tām viegli uztveru informāciju, likumus nemāku. Protams, varu iezubrīt, bet pēc nedēļas jau viss aizmirsies. Es dzīvoju un arī mācos uz izjūtām. tāpat arī lietoju valodas - uz izjūtu. Tā lieku komatus, tā loku vārdus, tā strukturēju tekstu. Tā arī rodas daļa kļūdu - likumus nezinot, kāds likuma izņēmums paslīd garām manai izjūtai.
Liela daļa kļūdu interneta vidē ir no tā, ka man vajag izjust rakstīto. Ja rakstu ar pildspalvu vai zīmuli uz papīra lapas, es jūtu teikuma struktūru, vārdu uzbūvi, teksta garšu, bet, drukājot datorā, es to nejūtu (rakstot ar roku, mēs rakstām vārdus, rakstot datorā, mēs rakstām burtus). Tāpēc datorrakstos mana gramatika ir sliktāka nekā rokrakstos.
Trešais aspekts kļūdās - ne viss, kas izskatās pēc kļūdas, ir kļūda. Ir teicieni, saīsinājumi un žargonvārdi, kas padara valodu krāšņāku un tāpēc tos arī lietoju. Tāpat, kā manī klausoties, var just, ka esmu no Liepājas, jo vasarā man kož knauši, nevis odi, un manā valodā skan pietiekami daudz plato e un ē, un es netaisos to mainīt.

Jā, par kļūdām, ko pamanu. Jā, ir lietas, ko pamanu un cenšos savā valodā apzināti kontrolēt. Piemēram, no labskaņas viedokļa labāk ir teikt "tas viss" nevis "viss tas". Un runai nav kāju, tāpēc tā nevar iet, kad runai kāds uzdāvinās ratiņus, viņa brauks, bet pagaidām, runa IR nevis iet (3 gadus vidusskolā mums latviešu valodas skolotāja to skaitīja kā pantiņu, un man pielipa :D ). BET tas, ka pamanu kļūdas, nenozīmē, ka tūlīt metīšos tās labot un cilvēku noniecināšu. Nē, nepavisam! Cilvēku pūlī sarkanu cepuri mēs taču pamanām, bet tā mūs netraucē ;)

Īpaša atkāpe - cittautieši, kas runā latviski. Paldies, ka jūs to darāt. Runājiet un nesatraucieties, ka labošu kļūdas. Nelabošu (ja arī paļaušos profesionālajam kretīnismam (gadās, ka pat grāmatā kļūdas palaboju), tad labošu savai vajadzībai (piemēram, ja man būs jāizprintē kāds tāds teksts un jālieto, vienalga, vai tā būtu recepte, ceļa apraksts, pamācība utml... Un tici man, labojot ,man ne mirkli nebūs doma - ak vai, kā te sarakstīts. Es zinu, kā es rakstu pati, piemēram, angliski (par krievu valodu, kurā saprotu, bet nerunāju un nerakstu, jo vienkārši nesanāk... nezinu kāpēc, laikam nejūtu šo valodu) un man negribētos, ka apkārt mētājas manis rakstīts teksts ar dumjām kļūdām. Jā, par tēmu - Lai arī kā tev sanāk, raksti un runā latviski, tas ir miljons reizes labāk, nekā tie eksemplāri, kas nodzīvo Latvijā 50 gadus un uzsākot ar viņu sarunu latviski, pretī saņemu "ja ņepoņimāju". Sorry, es saprotu, ka var būt kāds šķērslis, kāpēc var nemācēt runāt, bet saprast jau nu vajadzētu. Man prātā neienāktu nodzīvot Krievijā kaut 5 gadus un paziņot, ka nesaprotu valodu. Saprastu un noteikti, ka pat kaut kā runātu.

Kopsavilkums, valodu ir jāciena, bet nepiekasīsimies otram par sīkumiem ;)

pavisam ne grāmatvedes grāmatvedība

Esmu cilvēks, kurš nu nemaz nedraudzējas ar cipariem. Nu nekādi nesanāk man sadraudzēties, mūždien sajaucu ciparus 3 un vairāk-ciparu skaitļos (man, ja neuzmanos 168, 186 , 681 , 618 , 861 un 816 ir viens un tas pats skaitlis), bieži pārrēķinos utt.. ar to ciparu jaukšanu man bieži gadās visādi ČP ar diegu pirkšanu, jo paskatos vienu numuru un uzrakstu pirkumu sarakstā citu un beigās veikalā nopērku vēl citu :D

Lai nu kā, arī man vajag savu grāmatvedību. Tāpēc diegiem esmu ieviesusi smuku sarakstu, kurā atķeksēju esošos diegus. Līdz ar to, uzsākot jaunu darbiņu, nav jārokas pa diegu mapēm, kur ir lielāka iespēja manai dumjajai smadzenei kaut ko nojaukt. Galvenais, kas jāatceras - katru reizi, kad iegādāti jauni krājumi, atzīmēt sarakstā.

Zinot savu slinkumu, laiku pa laiku piesēžos un pārcilāju diegus un salīdzinu ar sarakstu, jo šad tad kāds diedziņš ir palicis neatzīmēts.. Šis vakars bija viens no tiem. Tad nu pie reizes saskaitīju, ka manos krājumos ir 259 dažādi DMC diedziņi. Labi, ka tā, bet žēl, ka bagātākos laikos nesapirku vairāk, tad tagad, kad jau 2 nedēļas makā ir 5 santīmi, nevajadzētu štukot, kur sagarbināt trūkstošos numurus. Labi, ka vismaz iesāktajam panelim pagaidām diegi pietiek :)

Svētdiena - atskaišu diena

Vēsturiski ir izveidojies, ka svētdienas krustiņotājām ir atskaišu dienas. Tad nu šodien atskaitos par 3 darbiņiem:

1. Mans 2.5 gadus ilgais process "Heritage Daisies Panel"
Patiesībā darbiņš nav liels - 11x30 cm, un šujas ātri. Sanāca gan tā, ka pirms 2.5 gadiem iesāku šūt, pašuvu pāris nedēļas un tad sākās robins pēc robina, pa vidu kāda dāvaniņa, kāds nieciņš sev, kāds pasūtījuma darbiņš, kāda taša... Tā nu arī 2.5 gadu laikā nesanāca nopietni pašūt margrietiņas. Vienu novembri mēģināju šūt, bet nešuvās - likās, ka vajag aiz loga vasaru, lai šūtos. Izrādās, ka nē. Pirms prezīzi viena mēneša pabeidzu pēdējo RR un sapratu, ka nav ko šūt :D Nav neviena obligāta darba un arī plāni drusku pašķobījušies un neko no plānotā negribas. Nolēmu izvilkt gaismā margrietiņas. Lai arī aiz loga ir gadiem neredzēta ziema ar sniega kalniem, margrirtiņas šuvās raiti un nu ir gatavas. Šujot uzzināju vienu nejauku lietu DMC diegiem. Vienas ficītes vidū atklājās mezgls. Visi 6 pavedieni smuki pirms diega krāsošanas sasieti.
Procesā netrūka arī piedzīvojumu, piemēram, pirms darba pabeigšanas, pēdējos krustiņus šujot pamanījos stundas laikā gultā pazaudēt 2 adatas :D
Te nu pašas margrietiņas, gan vēl nemazgātas.


No šīs sērijas man taps vēl 2 bildes



2. Maciņš Mp3 pleijerītim
Patiesībā, šis ir pagājušā gada darbiņš. Izšuvu un daļēji noformēju jau pagājušā gada jūlijā, tik nevarēju izdomāt aizdari... Tā arī neko jaunu neizgudroju - ievēru lentīti :D



3. Biskornītis ar suņuku

Šis tapa interesanti. Vispirms izšuvu suņuku, nedaudz pamainot shēmu. Man nepatika, ka viss ir pelēks, tāpēc ziediņus un zālīti iešuvu krāsainus. Galu galā, zīmēt varu ne tikai ar parasto, bet arī ar krāsainajiem zīmuļiem.
Kad suņuks bija gatavs, nezināju, ko ar to darīt. Beigās izdomāju, ka uzšūšu vēlvienu biskornīti.
Izšuvu, izmazgāju un izgludināju biskornīša otro pusi. Viss likās kārtībā, bet kad šuvu kopā, pamanīju, ka marķēšanas flomītis nav izmazgājies un atstājis tik tikko manāmas līnijas. Šuvu un domāju - kā lai defektu pārvēršu par efektu? Un izdomāju - pieskaņoju zālei un suņukam diegus un izšuvu stilizētu rakstu starp ziediņiem, un nu vairs līnijas nav manāmas :)

Lietojiet sauļošanās krēmu

Bet stāsts jau nav par to. stāsts ir par dzīvi, par jaunību, par mīlestību, par ģimeni, par vecumdienām...

Darba organizācija :D

Padalīšos, kā esmu saorganizējusi savu šuvekli, lai viss būtu pa ķērienam un arī nenošmulētos.

Man ir tāda jauka lādīte, kam uz dibena uzlīme vēsta, ka tā esot piknika piederums.


Kad atver lādīti, viss, ko redzēsi, būs shēmu lapas, bet zem tām slēpjas diegi (izņemti no mapēm, kur tie parasti glabājas, sakārtoti pēc numuriem un sastiprināti ar detaļu no bēbju mantas... vajadzēs pagādāt īstu riņķi sastiprināšanai)un šuveklis uz mana mīļā QSnap rāmja.



Savukārt zem šuvekla un diegiem man slēpjas visādi dārgumi - kāds nepabeigts nieciņš (šobrīd, kā var redzēt, pat divi), burciņa diegu galiem un papīrīšiem no konfektēm, konfektes (nu piemīt man tāds netikums - mīlu saldumus), šķēres, mazās flaķenītes, mērs, lineāls, zīmulis, flomītis auduma marķēšanai un flomis shēmas sakrāsošanai un mitrās salvetes gadījumiem, kad slinkums iet rokas mazgāt, bet ir sanācis kārtīgi suni vai kaķi sabužināt.


Tā nu viss man ir sakārtots, vigli savācams, viegli pslēpjams no mitriem snīpjiem un smilšainām ķepām, un visu dienu ērti paslēpjams zem gultas, līdz vakarā, kad visi guļ varu atkal ķerties klāt pie krustiņiem.

Naktis (nu tā, no 23.00 - 05.00) ir mans laiks ceļot citā dimensijā - šuveklis rokā, pleijeris ausīs, pleijerī kāda audiogrāmata, un krīze pazūd :)