Kēksiņi „Absolūts Mū!”

Kāpēc tāds nosaukums? Tāpēc, ka ideju smēlos no brīnišķīgā recepšu bloga Absolūts ēd. Tomēr recepti nedaudz pamainīju pa savam un tāpēc atļāvos to likt savā blogā, bet nosaukumā godājot iedvesmas avotu + dodot atsauci uz vienu no galvenajām sastāvdaļām.

180 ml skābais krējums

90 ml eļļa

2 olas

180 ml cukurs

300-350 ml milti

2 ēd.k. vaniļas cukurs

šķipsna sāls

1 ēd.k. cepampulveris

200 g  gotiņkončas

Saputo cukuru, vaniļas cukuru, sāli un olām.

Tad pieputo (katru atsevišķi) eļļu un krējumu.

Iemaisa miltus un cepamo pulveri.

Sagriež gotiņas. Es griezu 3 daļās, tātad ar vienu gotiņu pietiek 3 kēksiņiem. No 200 gramiem man 3 palika pāri, jo sanāca 27 kēksiņi. Tātad vajadzēja tikai 9 končas.

Izliek uz plātes papīra formiņas un katrā ieliek apmēram ēdamkaroti mīklas un vidū iespiež gotiņas gabaliņu.

Cep apmēram 15 minūtes 200-220 grādos.

Garšīgi ir gan silti, gan atdzisuši. Auksti gan nedaudz ķīp pie zobiem 

Piezīme par formiņām – cept var gan ar papīra formiņām, gan bez, pa taisno kēksiņu formiņās. Vis ideālāk un smukāk izcepsies, ja papīra formiņas ieliks kēksiņu formiņās. Tā kā man ir tikai papīra formiņas, iztieku tāpat, tik tad gadās, ka kāds kēksiņš nolemj izklīst.

Man no šī daudzuma sanāca 27 kēksiņi, bet varēja sanāk 30 - dažās formiņās biju pārāk centīgi salikusi mīklu, rezultātā sanāca stipri lieli un gāzās ārā. Būtu daudz labāk, ja būtu sacepti 30.

Zirgs virtuvē un citas jaukas lietas

Kur tad es biju nozudusi visu nedēļu? Auklēju savu mīļo draudzenīti. Lai arī ar viņu nav viegli, jo dažkārt bērnā pamostas Anglijas karalienes un terorista krustojums – tas ir- ja kaut ko no pieprasītā es nepasniedzu vai neizdaru 5 sekunžu laikā, tad sākas terorista cienīgi izgājieni. Bet nu parasti tam ir kādi objektīvi iemesli – šonedēļ tie bija vētra. Kā vētra aiz loga, tā vētra arī pa dzīvokli, kā vētra pierimst, tā man ir atpakaļ standarta trīsgadnieks.

  

Un kā mēs spēlējamies! Multenes mēs tagad skatāmies retu reizi – tik vakarpusē, kad sāk parādīties skumīgas domas, ka mamma vēl nav, un fragmentāri pa dienu, kad jānodarbina bērnu, lai varu izdarīt ko pēc viņas domām nesvarīgu – jāsapin/jāpārpin viņas mati, jāuztaisa ēst, jānomazgā mūsu trauki. 
Nu jā, ja mājās terorists, tad multenes tiek skatītas nedaudz vairāk (bet arī tad, ne vairāk par kādām 10-15 minūtēm stundā), jo ar sliktu garastāvokli spēles nevedas un vajag mirkli pasēdēt, paskatīt multeni un nomierināties (tas pēc viņas izvēles, ja man vajag lai nomierinās bērns, jo kož mantām un mantas lido pa gaisu, tad paskaidroju, ka tā uzvesties nav labi un ar tādu uzvedību nesanāks draudzēties, un aizeju uz otru istabu vai virtuvi iedzert tēju.  Pēc nepilnas minūtes bērns nomierinājies jau nāk “draudzēties” dažreiz abas pasēžam un padzeram tēju, dažreiz uzreiz ejam s

pēlēties).

Labi, ne jau par niķiem nācu rakstīt. Nācu dalīties priekā – mani mīl, dikti dikti. Kas mīl? auklējamā dāma  Jau tajā nelaimīgajā dienā, kad pārnākot no auklēšanas, konstatēju, ka blogi izdzēsti, gribēju rakstīt (un melnrakstu jau uzrakstīju, tik nepublicēju) šādu epizodi:

Šogad pirmo reizi bija jādodas pieskatīt vienu no manām mazajām draudzenēm. Tiku sagaidīta ar pārlaimīgu spiedzienu un apskāvienu un mammas komentāru, ka meitene jau no 6iem rītā (es ierodos 8os) dīdās pa vecāku gultu un prasa, kad un vai tiešām es nākšot . Un kā mēs vakar spēlējāmies! Pirmo multeni ar pus aci paskatījāmies tikai pēcpusdienā pēc diendusas, un arī tad paralēli spēlējoties, tai skaitā izspēlējot multenes notikumus ar mantām.

Un tagad nekas daudz nav mainījies. Tāpat par mani priecājās, un mēs ļoti daudz spēlējamies.  Tas taču ir tik jautri!

Gan zirgs uzrodas virtuvē, gan pīlītes ir malu malās un visādi interesanti uzvedās, gan varu, lai arī pieaugusi, staigāt ar interesantām brillēm un ŗozā nagiem ar spīdumiņiem 

Manis zīmēto taksīti – Cīsiņa kungs (no multfilmas Trauksme mežā 2) gan pirmajā reizē nez kāpēc nosauca par zirdziņu 

PS atvainojos par foto kvalitāti – bildēti ar mobīlo un uz grīdas tupot, kur acīm redzot gaismas par maz 

Kartupeļu plācenīši

Bērnībā es tos saucu par viltoto ķimeņu sieru, jo dažkārt tie tik tiešām garšoja pēc cepta siera.
Recepte vienkārša un lēta.
Lai pagatavotu vajadzēs vakardienas kartupeļu biezputru, krējumu, miltus, ķimenes, sāli un nedaudz piparus. Daudzumi "uz aci".
Šoreiz man bija viena paliela porcija ar vakardienas kartupeļu biezputru, tai piejaucu klāt kādas 3-4 ēdamkarotes krējuma, pus sauju ķimenes (ja tās negaršo, tad var arī nelikt), nedaudz melnos piparus un sāli. Kārtīgi samaisīju un tajā iemaisīju miltus - kādas 5-6 ēdamkarotes.
Veidoju plācenīšus un cepu eļļē zeltaini brūnus. Lūk, kas man sanāca:

Miltu un krējuma daudzumu var variēt atkarībā no tā, cik ļoti vajag "pastiept garāku" biezputru. Parasti šos plācenīšus cepam, kad palikusi 1 porcija, bet vajag 2 ;)


PS var izmantot arī vārītus un pēc tam saspiestus kartupeļus

Līdz manīm ir tikuši 7 anketas jautājumi

1. Kas ir pirmā lieta, ko Tu iedomājies, kad piecelies no rīta?

Ko? Jau? Vēl piecas minūtītes…

2. Pirmā lieta, ko Tu pamani pretējā dzimumā?

Tas ir no kuras puses skatās? No priekšas – acis, no mugurpuses – dibenu.

3. Pirmā lieta, ko ņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu?

Makgaiveru  Nē, nu ja nopietni, tad nazi.

4. Kas ir pēdējais, ko Tu apēdi?

Gabaliņu Rigondas šokolādi… mmmm….

5. Pēdējais cilvēks, ar kuru Tu runāji pa telefonu?

Auklējamās dāmas mamma. Rīt atkal jāceļas pirms 7iem – urrā! 

6. Pēdējā filma, ko Tu noskatījies?

Grown Ups

7. Pēdējā grāmata, ko lasīji?

Šobrīd klausos Dostojevska “Idiots”, pēdējā taustāmā grāmata, ko  lasīju bija Zentas Ērgles pārizdotā triloģija “Starp mums meitenēm runājot”

Tā, kam lai nododu stafeti tālāk? Hmm… Lai uz šiem jautājumiem atbild superīgā Zvēra autore Ļena

PS tas tur, tajā bildē, tas ir Zvērs. Viņš pie manis atceļoja no relatīvas tālienes – no otras Latvijas malas -, kas tādam mazam plaukstas lieluma Zvēram ir tāls ceļš. Nedaudz par viņu var uzzināt šeit, man gan ir fotosesija viņam uztaisīta, tik nekādi nesanāk mums pa abiem izmeklēt tās smukākās bildes uz salikt blogā. Gan paspēsim 

Bet, nu ir līdzīgs?

viņš starp mums vairs nedzīvo…

 Sākšu ar to, ka šī nav taisnošanās. Tikai manas pārdomas.

Kāds komentētājs man pārmeta, ka es, tāpat kā citi blogeri, esmu ielikusi bezpersonisku ziņu par Māartiņa nāvi, lai celtu reitingus un vēl piedevām aicinu nolikt viņam svecīti, kaut pati tā nemaz nedaru. Šis apgalvojums man lika aizdomāties. Priecājies, Saulvedi, par tevi domāju ilgi un dikti! 

Sākšu ar otro apgalvojuma daļu

„Un smieklīgākais tai visā – aicināt citus darīt to, ko pats nedari…”

Jā, es neaizgāju uz publisko vietu ar savu svecīti. Un? Tanī brīdī es biju gripas tā teikt smagākajā punktā – vai man vajadzēja iet aplipināt citus un vēl pieķert sev plaušu karsoni klāt? Vai tā būtu liekulība, ja es, pati būdama slima un tāpēc nederīgs donors, būtu aicinājusi iet nodot asinis Jēkabpilī ievainotajiempolicistiem? Domāju, ka nē.

Vēl viena liet, ko es sev noformulēju tikai vakar – es nevarēju tanī dienā aiziet nolikt svecīti. Ja es būtu redzējusi to svecīšu jūru, tās viņa bildes, tos raudošo fanu pūļus, tad tas būtu nozīmējis, ka Mārtiņa tik tiešām vairs nav. Tanī brīdī es vēl nebiju līdz galam tam noticējusi.  Aizvakar es biju aizgājusi līdz tai vietai un parunājos ar Mārtiņu. Smagi… joprojām ir smagi…

 

Un te mēs nonākam pie  daļas par bezpersonisko tekstu nāves dienā.

„Blogeri tagad samet pilnus blogus ar neko neizsakošiem, sausiem rakstiem par Martiņu..“

Kāpēc man tapa tipisks copy-paste paziņojums? Kā atbilde man galvā skan Mārtiņa balsī „mmm… Kā tas sāp!… mmmm… kāpēc tā!?….” (Tumsa “Riekstkoka sirds”) Sāp. Dikti. Brīdī, kad uzzināju, nezināju, kam pateikt, ar kuru dalīties sāpē un šokā. Neko loģisku un sakarīgu nespēju pateikt – tik vien kā Kā tas var būt, ka viņa vairs nav?!?!  Tāpēc arī tapa tāds paziņojums – vienkārši, lai padalītos.

 

Šobrīd, Rīgā notiek atvadīšanās. Tad nu es domās atvados no Mārtiņa. Nebiju es nekāda bigā Tumsas un Mārtiņa fane, bet pēdējos nedaudz vairāk kā 10 gadus sanāca šad tad viņu redzēt, būt viņa tuvumā… Par redzētajiem viņa koncertiem un festivāliem, kuros Mārtiņš redzēts gan uz skatuves, gn pēc tam pludmales smiltīs blakus grozoties ar savu neatņemamo pavadoni Pepi, nerunāšu… man vairāk atmiņā Mārtiņš ir palicis kā ikdienas cilvēks… skolotājs manā skolā… kā viņš bieži klīdaa pa manu rajonu ar to amizanto dzelten-melni strīpaino adīto cepurīti… nu to, kas pēc savas formas atgādina apkštasīti uzlipinātu uz pakauša… Mārtiņš Čili picā ēž un kaut ko raksta uz salvetes… Mārtiņš angļu valodas pasniedzējas stāstos, kā “zināmais mākslinieks, vārdu neminēšu, kas strādā skolā un teātrī” kārtojis parādus un lūdzis iespēju uzlabot atzīmes… Jā, es apguvu to pašu profesiju, tajā pašā mācību iestādē kā viņš…

Jo vairāk par viņu domāju, jo vairāk sāp…

Ar Dievu, Mārtiņ!  Lai tev tur ir viegli un labi!