tradīcijas...

Es ilgus gadus skatoties ārzemju filmas, kur Ziemassvētkos sabrauc kopā visa lielā ģimene, dzied dziesmas, velk mugurā idiotiskus vienādus džemperus, utt, domāju, ka diemžēl mūsu ģimenītē tradīciju nav. Šorīt sapratu, ka tomēr ir! Nav mums pieņemts pulcēties pie lielā saimes galda uz svinīgām pusdienām, jo gluži vienkārši nav ne saimes (esam divatā ar mammu), ne arī saimes galda siltā telpā (aukstajā ziemeļpuses virtuvītē diez ko negribas sēdēt). Toties mums ir sava tradīcija ar dāvanām Ziemassvētkos un Lieldienās. Bagāti mēs nekad neesam dzīvojuši, bet, lai arī cik grūti nebūtu bijis ar finansēm, nekad badu neesam cietuši (Paldies mammai un omammai, ka spēja nomenedžēt nelielos ienākumus tā, lai vienmēr pietiktu!). Tāpat arī nekad nav trūkušas dāvanas Ziemassvētkos un visus gadus Lieldienās mūsmājās ir viesojies zaķis (pašu gan nekad neesmu satikusi, bet atstātās dāvaniņas gan esmu atradusi). Pēdējos 6 gadus "salavecis" dāvanu nes man un es parūpējos, lai arī mammai viņš atstātu dāvaniņu zem eglītes. Tādi paši brīnumi notiek arī Lieldienās, kad zaķis nāk pie manis, un zaķis nāk pie mammas. Arī citos svētkos gādājam nelielus pārsteigumiņus, kurus cenšamies iesaiņot ar izdomu, piemēram, skrūvgriezi pārvēršot par pieneni.

Tā arī šorīt mūsmājās bija zaķi:
Kad pamodos, no mana printera skatījās šāds zaķis, kam galvā končas un melone :) .

Bet mammas istabā starp puķupodiem zaķis bija atstājis Olu un caurspīdīgu burkānu :D