Paliec sveika vasara, re, jau rudens klāt!

Kaut dažu brīdi šīs vasaras karstumā likās, ka rudens (kuru nu nemaz negaidu, jo manā pusē tas nozīmē lietu, vēju, peļķes, lielu vēju, lielu lietu, dubļus, mitrumu un aukstumu un pelēkumu) nekad nepienāks, tas tomēr ieradās un vēl piedevām stipri strauji.

Sestdien paspēju jau pa mežu izstaigāties un pāris mērcītes salasīt.

Uz galda arī jau labu laiku rotājās gan gurķi un tomāti, gan pašu dārzā augušās mellenes, gan nu jau arī ābolīši-sārtvaidzīši

Un pēc nedēļas jau pirmais septembris būs klāt. Šogad man tas būs īpašs, jo beidzot esmu tikusi skolotājas godā. Kā tas būs? Ta kas to lai zina... Tik zinu, ka viegli nebūs - gan skola ar smagiem skolēniem, gan slodze liela... Gan jau viss izdosies kaut ieraugot mācību grāmatu kaudzi, steigšus iegādājos nervu zāles - gan noderēs.

Un pie mums joprojām plosās vētras...

Mazajam Tomiņam

Iepriekš biju domājusi, ka šim mazulim neko nešūšu, jo darbu man daudz un laika maz. Bet, kad pirms pāris nedēļām beidzot uzzināju datumu, kurā piedzimis kursabiedrenes mazulis, sapratu, ka tomēr ir jāatrod laiku un jāšuj. Kāpēc? Tāpēc, ka mazais Tomiņš ir piedzimis precīzi 25 gadus un 1 stundu pēc manis. Iesākumā izdomāju, ka izšūšu knupja piespraudi.

Kad piespraude bija gatava, tad izdomāju, ka vajag vēl kaut ko. Padomāju, padomāju un izdomāju, ka šūšu dvielīti ar kapuci. Un uz kapuces ēzelīti. Un lai nespiestu, kapuces vīli un lencīti pakarināšanai šuvu ārpusē.