dienas citāts

"A language isn't just a body of vocabulary or a set of grammatical rules. It is a flash of the human spirit, a vehicle though which the soul of a particular culture comes into the material world. And when we lose a language, we lose a vital element of the human dream."
(W.Davis)

Gadu nav vilkts - jāmet ārā

Bieži lasu dažādās lapās un dažādos žurnālos ieteikumus, ka jārevidē skapi un jāmet ārā vai jāatdod labdarībai tās drēbes kas ilgāku laiku nav vilktas. Cik ilgu laiku, tas atšķiras dažādos avotos - ir, kur saka, ka 1 sezonu, ir, kur figurē gads vai vairāki...

Mūsmājās apģērbu neizsviež un neatdod. Mums vienmēr drēbes tiek novalkātas un tad sākas to otrais mūžs ielāpu, putekļu lupatu, grīdasalupatu, saplēstu lenšu utml formā... Un esmu tā audzināta, ka arguments - nav modē - nekam neder. Jāvalkā līdz paliek par mazu vai noplīst. Diemžēl pēdējo 10 gadu laikā praktiski nekas nepaliek par mazu, tik cik svārki paliek par īsu, lai varētu atļauties vilkt, un dažas bikses sarāvušās platumā (protams, bikses sarāvušās, nevis es izpletusies :D , bet sasodītie džemperu un krekliņu kalni būtu velkami joprojām, ja mani neatturētu mikimausa vai kādas pīles attēls :D

Protestējot pret pastāvošo kārtību, visas nevelkamās drēbes pēdējo 6-7 gadu laikā esmu apmēram reizi vai divas gadā pakojusi maisos un stiepusi uz bēniņiem, BET apmēram tik pat bieži mēdzu izrevidēt tos maisus un pa kādam apģērba gabalam nostiept lejā. Kāds ir atgriezies modē, kāds ir derīgs dārza darbus darot.. Šodien arī - gāju meklēt kādu senāku džemperīti, ko sagraizīt un pēc šīs lapas parauga pārvērst lieldienu zaķos, un nostiepu veselu kalnu ar dažādiem krekliņiem (gulēt varu arī ar mikimausi vai pīli - spilvens neprotestē. Un arī zem džemperiem zīmējumi netraucē) un pat smuku jaku atradu :D Pašai savs humpalnieks, un pat nav jāiet ārpus mājas :D

Mans ieteikums - ja vien ir vieta, kur glabāt, nemetiet ārā drēbes, kas vēl der. Dažkārt, kaut remontdarbiem noderēs ;)

Pavasaris ir klāt!

Vakar sākās astronomiskais pavasaris un šodien ir neticamais - ir izlīduši un sāk ziedēt sniegpulkstenīši!

Laikam jau no tā, ka mums jau diennakti līst praktiski bez pārtraukuma, ir arī kāds prieciņš!
Re, pat gliemezīši izlīduši!

Tā mēs šujam :D

Svētdiena klāt, vajadzētu atskaitīties, bet nav jau īsti ko. Visu nedēļu dubļi līdz ausīm un uz šūšanu prāts nenesas, tik pa vienam vai 2 diedziņiem dienā piespiežu sevi pašūt. Tā kā tos 200-300 baltos krustiņus uz balta auduma, ko šonedēļ esmu gundegām pašuvusi, nerādīšu, tad vismaz parādīšu kā notiek šūšana.

Mans šujamlaiks parasti ir ap/pēc pusnakts, kad visi jau guļ. Bet tas nenozīmē, ka šūšanas procesā man nav kompānijas. Šuju es parasti savā gultā un kad paskatos uz kājgali, lūk kāds skats pavērās pagājušajā nedēļā

Vakar vakarā šujot man bija vēl lielāka kompānija :D

Tā nu notiek šūšana, kuras laikā sune mēdz izprasīt kādu konfekti, kuru kaķe izvilkusi no manas rokdarbu lādītes, ko viņai tik ļoti patīk revidēt. :D


PS. Sorry par bilžu kvalitāti, bildēts naktslampiņas apgaismojumā ar telefonu ;)

Pa kuru laiku Latvija izstājās no Eiropas savienības?

Šuvu savu gundegu paneli un pēkšņi piefiksēju, ka nesen pirktajam diegam ir uzraksts "For sale only outside the Europian Union". Sāku pētīt pārējos diegus - agrāk pirktajiem tāda uzraksta nav, bet tos, kurus pirku pēdējā reizē, rotā šis teksts... Interesanti, jo visus diegus esmu pirkusi Kumodēm, kur kontrabandas precēm nevajadzētu būt...

Anglija

Pēdējā laikā, par spīti krīzei, vairāki mani paziņas plāno doties atpūsties uz ārzemēm. Kam ieplānota Terenife, kam Krēta, kam Londona, bet plāni visiem skaisti. Un līdz ar to arī es arvien biežāk iedomājos par savu sapņu zemi Angliju. Neko daudz no pasaules neesmu redzējusi, tik nedaudz abas kaimiņvalstis Lietuvu un Igauniju, caurbraucot Poliju, Vāciju, Nīderlandi, Beļģiju, Francijas ceļa gabaliņu un dažas dienas Anglijā... Tomēr Anglija manā sirdī ieņem īpašu vietu.


Jau bērnībā skatījos Robinu Hudu un sapņoju, ka kādreiz aizbraukšu un savām acīm apskatīšu un savām rokām apčamdīšu Stonehendžu. Diemžēl ekskursijā uz Angliju mēs apskatījām tikai Londonu un tās apkārni. Ar to man bija vēl lielāks āķis lūpā. Tagad gribas atgriezties vēl un apskatīt Londonu vēlreiz un paceļot arī kur tālāk no šī centra.


Tā nu šodien aizdomājos par Angliju un izvilku no plaukta ekskursijas bildes. Biju nedaudz pārsteigta, kad ieraudzīju datumus – tieši pirms 6 gadiem es biju Anglijā: 13.-21. marts! Tagad skatos bildes un priecājos, ka pēc pārbraukšanas veltīju pāris stundas mana laika un pie bildēm pieliku aprakstus un komentārus un par katru dienu ir vismaz viens dienasgrāmatas stila ieraksts. Tagad pārlasot, ataust atmiņā senaizmirstas izjūtas, nianses un situācijas, kuras citādi būtu izzudušas.

Lai arī šis brauciens bija diezgan smags ar pietiekami nepatīkamām situācijām, atmiņām nav ne grama rūgtuma. Nu jau ir piemirsies aizvainojums, par to, ka skolotāja var skolnieces saukt par zosīm un neļaut bildēties, bet tiklīdz visi pagājuši tālāk, pati bildē un bildējas neskaitāmās bildēs. Ir piemirsušās slapjās un pārgurušās kājas un bezspēks dienās, kad cēlāmies 6os, visu dienu staigājām pa Londonu vai tās apkārtni līdz pat pusnaktij un nākamajā rītā atkal cēlāmies un gājām...


Ar šodienas prātu saprotu, ka skolas rīkotā ekskursijā vidusskolēniem nedrīkst būt paredzētas 2 diennaktis nomodā kurās nakts jāpavada ostā uz soliņiem. Bet tā mums bija. Pie slavenās telefona būdiņas bildējos pēc 22 stundām nomodā... lai ostā nenāktu miegs (bet gulēt bija bail, jo mantas jāsargā bija pašiem, bet turpat uz soliņa gulēja vietējais bomzis) bildējāmies pie katra stūra, puķupoda un plakāta... beigās gan uz pus stundu atplīsām... es gan ik pa pāris minūtēm modos un skenēju apkārtni..

Katrā ziņā, tā arhitektūra – visas baznīcas, pilis un vecās mājas. Un tā daba... Toreiz liels pārsteigums bija milzīgās narcises un zaļie zālieni, kad mājās vēl bija sniegs. Tīrie parki, kuros brīvi staigā milzīgas zosis (un kā lai nebūtu milzīgas, ja viņas dabūja mūsu pusdienmaizes).

Katrā ziņā – gribu atkal uz Angliju!

Un šinī sakarā man jau 3. gadu ir plāns uzkrustiņot kādu smuku bildi par Anglijas un/vai Londonas tematiku un to bildi likt pie tukšās sienas blakus datorgaldam. Tā kā vairāk vai mazāk mans darbs saistīsies ar angļu valodu, tad bilde tur labi iederētos.

Tik pa kuru laiku? Pašlaik izskatās, ka ne ātrāk par rudeni vai ziemu, jo vispirms jāpabeidz manu paneļu sēriju, kas vispār ir man neraksturīga, jo izšūti ziedi man nepatīk. kaut kā tomēr konkrētie paneļi mani uzrunāja un tā nu arī tiks pie manas vienīgās tiešām brīvās sienas. Pēc paneļiem ieplānoti vēl pāris darbiņi, kuru skaitā ir arī PRR...

tehniski par netehnisko

1.Cilvēka šūna satur 75 Mb ģenētiskās informācijas.

2. Viens spermatozoīds – 37,5 Mb.

3. Vienā mililitrā ir 100 000 000 spermatozoīdu.

4. Vidēji tiek ejakulēti 2,25 ml spermas 5 sekundēs.

5. Tādējādi vīrieša dzimumlocekļa caurlaides spēja varētu būt vienāda ar:

(37,5 Mb x 100 000 000 x 2,25) / 5 =1 687 500 000 000 000 baitu/sec = 1 687,5 Terabaitu/sec

Sanāk, ka sievietes olšūna tiek pakļauta kiberuzbrukumam, kura jauda pusotrs terabaits sekundē, izlaižot cauri tikai vienu datu paketi un , neapšaubāmi, tā ir viskrutākā FIREWALL ...absolūti krutākā! Tomēr tas, kurš tiek izlaists cauri, „uzkar” visu sistēmu uz vismaz 9 mēnešiem... 

zagts no _ MARKUS  VITOLINSH

1:0 tarakānu labā

Savējie sapratīs, kas par tarakāniem, bet tā nu sanāk, ka palaidos slinkumā un tos pārdesmit krustiņus neizšuvu. Likšu atskaiti tāpat.
3. šūšanas nedēļa un izšūtas 3/4 no paneļa. Tomēr nevaru garantēt, ka līdz nākamsvētdienai dabūšu gatavu. Turboadata var pēkšņi noslāpt un mūza aizlaisties mīlas meklējumos.

Ziedu vairāk nebūs - tas nepabeigtais ir pēdējais (nu lab, tam tur būs tāds mazs piedēklītis, papildziediņš, bet es tos abus uzskatu par vienu). Tālāk vēl drusku tumšais raibums un tad samērā daudz vienkrāsainais gaišais fons. Ļoti iespējams, ka šūšu tagad tāpat kā Margrietām beigas - vispirms malas, un tad to raibumu vidū :D
Ehhh... kā man piebesīja tā raibi tumšā zāle. Vēēēēēēē! tempi zūd, jo baigi jāseko līdzi shēmai, nevar vairs vālēt pa 10 kresķikiem pēc kārtas no vienas krāsas... Un vēl tas biezums, kas veidojas no pārstaipiem...

Sveiciens

Svētdiena ir klāt, laiks atskaitīties

Šonedēļ nešuvās tik daudz, cik gribētos, bet tomēr esmu izšuvusi gandrīz pusi no gundegu paneļa

 Tagad jāskatās, ko teiks mans marķieris, jo kad uzsāku so paneli, šis atteicās tālāk marķēt - esot izlietojies. Tagad, dabūjis 2 nedēļu atpūtu, varbūt izdosies pierunāt uz atlikušā laukuma samarķēšanu...

Un te būs manas mammas atskaite. Pirms daudziem gadiem  (kādiem 5 vai 6 kas to vairs atcerās) es dikti gribēju zolīdu auduma pusmētelīti. Audumu nopirkām un mamma iesāka šūt, bet tad kaut kas viņai uznāca un darbs tika pārtraukts. Šoziem, kad mēteli vairs negribu un ja arī gribu, tad cita fasona, mamma izdomāja, ka mēteli ir jāpabeidz. Tagad, kad mētelis ir gatavs, nesūdzos, varu arī valkāt, par spīti tam, ka manī neklausās, kad mērot teicu, ka piedurknes par īsu.Man džemperiem un žaketēm ir garas piedurknes un mūždien lien ārā no virsdrēbēm. Domā, ja jau šuj uz auguma, tad jau uzšūs mēteli kā nākas. Ja manī klausītos, tad jā. Bet manī jau neklausās. Bet nu tas ir cits stāsts. Tāds nu sanāca mētelis. Nu tikai jāuzada piemērotas krāsas šalle ;)

Dažas sniegotas bildes

Sniegs nav vairs nekāds jaunums un šonedēļ tā netrūka - gan uz zemes vēl turās, gan no gaisa smuki sabira. Vakar, tīrot svaigi saputināto, drusku ar telefonu pabildēju savas rižās meitenes.