Zirgs virtuvē un citas jaukas lietas

Kur tad es biju nozudusi visu nedēļu? Auklēju savu mīļo draudzenīti. Lai arī ar viņu nav viegli, jo dažkārt bērnā pamostas Anglijas karalienes un terorista krustojums – tas ir- ja kaut ko no pieprasītā es nepasniedzu vai neizdaru 5 sekunžu laikā, tad sākas terorista cienīgi izgājieni. Bet nu parasti tam ir kādi objektīvi iemesli – šonedēļ tie bija vētra. Kā vētra aiz loga, tā vētra arī pa dzīvokli, kā vētra pierimst, tā man ir atpakaļ standarta trīsgadnieks.

  

Un kā mēs spēlējamies! Multenes mēs tagad skatāmies retu reizi – tik vakarpusē, kad sāk parādīties skumīgas domas, ka mamma vēl nav, un fragmentāri pa dienu, kad jānodarbina bērnu, lai varu izdarīt ko pēc viņas domām nesvarīgu – jāsapin/jāpārpin viņas mati, jāuztaisa ēst, jānomazgā mūsu trauki. 
Nu jā, ja mājās terorists, tad multenes tiek skatītas nedaudz vairāk (bet arī tad, ne vairāk par kādām 10-15 minūtēm stundā), jo ar sliktu garastāvokli spēles nevedas un vajag mirkli pasēdēt, paskatīt multeni un nomierināties (tas pēc viņas izvēles, ja man vajag lai nomierinās bērns, jo kož mantām un mantas lido pa gaisu, tad paskaidroju, ka tā uzvesties nav labi un ar tādu uzvedību nesanāks draudzēties, un aizeju uz otru istabu vai virtuvi iedzert tēju.  Pēc nepilnas minūtes bērns nomierinājies jau nāk “draudzēties” dažreiz abas pasēžam un padzeram tēju, dažreiz uzreiz ejam s

pēlēties).

Labi, ne jau par niķiem nācu rakstīt. Nācu dalīties priekā – mani mīl, dikti dikti. Kas mīl? auklējamā dāma  Jau tajā nelaimīgajā dienā, kad pārnākot no auklēšanas, konstatēju, ka blogi izdzēsti, gribēju rakstīt (un melnrakstu jau uzrakstīju, tik nepublicēju) šādu epizodi:

Šogad pirmo reizi bija jādodas pieskatīt vienu no manām mazajām draudzenēm. Tiku sagaidīta ar pārlaimīgu spiedzienu un apskāvienu un mammas komentāru, ka meitene jau no 6iem rītā (es ierodos 8os) dīdās pa vecāku gultu un prasa, kad un vai tiešām es nākšot . Un kā mēs vakar spēlējāmies! Pirmo multeni ar pus aci paskatījāmies tikai pēcpusdienā pēc diendusas, un arī tad paralēli spēlējoties, tai skaitā izspēlējot multenes notikumus ar mantām.

Un tagad nekas daudz nav mainījies. Tāpat par mani priecājās, un mēs ļoti daudz spēlējamies.  Tas taču ir tik jautri!

Gan zirgs uzrodas virtuvē, gan pīlītes ir malu malās un visādi interesanti uzvedās, gan varu, lai arī pieaugusi, staigāt ar interesantām brillēm un ŗozā nagiem ar spīdumiņiem 

Manis zīmēto taksīti – Cīsiņa kungs (no multfilmas Trauksme mežā 2) gan pirmajā reizē nez kāpēc nosauca par zirdziņu 

PS atvainojos par foto kvalitāti – bildēti ar mobīlo un uz grīdas tupot, kur acīm redzot gaismas par maz 

Āra aktivitātes

Nu tā, beidzot būs arī 4 daļa manam aprakstam nodarbēm ar pieskatāmajām meitenēm. Par nodarbēm telpās var lasīt šeit, šeit un šeit. Šis ieraksts aizkavējās gluži vienkārša iemesla dēļ - ziema. Negribējās filozofēt par āra aktivitātēm ziemā bez reāla pamatojuma (tas ir - reālas izbaudīšanas, ko tad mēs varam laukā sadarīt, ja apkārt sniegi, ledus un aukstums), tāpēc nolēmu sagaidīt sniegu, bet sniegs pienāca ar tādu aukstumu, ka ārā netikām. Nu ārā tikām, tad nu varu rakstīt.
Tā kā esmu auklīte gadījumiem, kad bērniņš ir saslimis un nevar iet dārziņā, tad ne ar visiem bērniņiem sanāk iet ārā. Tomēr vienā ģimenē dāma līdz šim manā aprūpē nonāk ne pārāk smagi slima un komplektā ar mamma rīkojumu iet ārā paelpot svaigu gaisu. Un tā arī mēs darām.
Rudenī ārā pavadījām vismaz stundu, bieži vien pat tuvu pie 2 stundām. Tanī laikā cenšamies kustēties, lai nepaliek auksti, tomēr uzmanoties no saskriešanās, lai nesaelpotos par daudz auksto gaisu.
Esam izpētījušas visus apkārtnes spēļu laukumiņus, kuros izpētām visu, kur var uzkāpt un izlīst cauri. Šajos laukumiņos arī spēlējam dažādas lomu spēles un iedomājamies, piemēram, ka kāda konkrēta kāpjamvieta ir māja, bet kāda cita ir mašīna un tamlīdzīgi.
Vēl mēs labprāt izmantojam šūpoles. Ja vien nav pārāk slapjš vai pārāk auksts, tad neatņemama pastaigas daļa ir šūpošanās - bērnam patīk, man ir atpūta no nepārtrauktas riņķošanas pa pāris kvadrātmetriem starp dažām padomjlaiku bērnu laukuma sastāvdaļām, kā arī zinātnieki izpētījuši, ka šūpošanās ir laba smadzeņu attīstībai. Kā arī tā ir ideāla iespēja atpūtināt nogurušās mazās kājiņas.
Vēl mēs staigājot pa tuvāko apkārtni pētām gan mājas, gan cilvēkus, gan kaķus un suņus. Salīdzinām peļķu lielumu un dziļumus, novērojam putnus un risinām dažādas spontānas, bet ļoti gudras sarunas. Vēl mēs dodam kaķīšiem barībiņu. Jo īpaši šinī aukstumā ir žēl noskatīties uz tiem salstošajiem kaķiem, kas dzīvo pie tām daudzstāvu mājām, kur mēs apgrozāmies. Daļa no viņiem ir pat sterilizēti (to var pateikt pēc nogrieztā auss galiņa). Tā nu mēs ejam skatīties, kur ir kaķīši, iedodam barībiņu un tad pavērojam, kā kaķītis ēd. Un ejam tālāk meklēt nākamo kaķīti. Ideāls veids kā aizvilināt bērnu jaunā virzienā ;)
Vēl mēs vērojam mākoņus. Kādi tik smuki raksti tur veidojas. Un pēc multenes par Loti noskatīšanās velkam mākoņu cepures, šalles un cimdus gan sev, gan līdzi paņemtajai mantai.
Vēl mēs rudenī, kad bija sauss, zīmējām ar krītiņiem - gan dažādas bildītes, gan vienkārši vilkām garu-garu līniju, pa kuru staigā līdzi paņemtā mantiņa.
Un kādu brīdi mums aktuāla manta bija klucis.
Tagad, kad ārā ir auksts, cenšamies vairāk kustēties un mazāk būt nekustīgas, tātad šūpošanos pārceļam uz iekštelpām un vairāk meklējam kaķus ;) kā arī pastaigas ilgums ir samazināts.

Spēles telpās. Trešā daļa - viss pārējais

Nesen uzzināju, ka es pašai nezinot pieskatāmajiem bērniem mācu arī matemātiku. Kāda interneta vietne apgalvo, ka 3gadniekiem esot jāmācās matemātiku apgūstot secību, kādā notikumu norisinās. Izrādās, es to jau daru, jo mums visas dienas paiet plānojot/sarunājot: TAGAD pakrāmēsim klučus un TAD paēdīsim, un PĒC TAM ATKAL spēlēsimies. TAGAD paspēlēsimies, TAD apģērbsimies āra drēbēs, PĒC TAM iziesim ārā, un PĒC TAM, kad ienāksim, ATKAL spēlēsimies. Tā esot matemātikas pamatu mācīšana. Nezinu, vai tā ir, bet šāda sistēma mums darbojas.

Vēl šoruden mēs taisījām zīļukus un es uzdāvināju papīra lellīti.

Citreiz mēs ģērbjam kurpes lellēm un mīkstajām mantām. 13 pāri ar par mazu palikušām kurpītēm ir lieliska attīstoša rotaļlieta. Cik daudz tur rāvējslēdzēju, dažādu lipeklīšu, sprādzīšu un caurumiņu!

Protams, mēs arī zīmējam un līmējam un kādu multeni paskatāmies un no plastilīna veidojam... Nu un, protams, ēdam (daudz, mammas brīnās, bet ar mani bērni ēd labi, pat labāk kā parasti) un, ja izdodas (ar mani ir tik interesanti, ka parasti pie vārdiem "liksimies pagulēt" atskan skaļš sauciens "Negribu gulēt, gribu SPĒLĒTIES!!!" :DDD Lēnām cenšos to apkarot un tas izdodas), arī paguļam diendusu.

Vēl, ja veselība un laika apstākļi atļauj, mēs ejam laukā. Ko mēs tur darām, par to citreiz.

Spēles telpās. Otrā daļa - mantas

Jau rakstot par klučiem, minēju, ka izmantojam kinderolu mantiņas un arī nelielas lellītes, lai apdzīvotu mūsu celtnes. Bet tas nav viss, ko mēs ar mantām darām. Kā jau pierasts ar mazām meitenēm, mēs auklējam gan bēbjus, gan mīkstās mantas, mēs tās mīļojam un audzinām, izģērbjam un apģērbjam, dakterējam un visādi citādi nodarbinām un apčubinām.

Ar mantām spēlējoties mēs cenšamies runāt par cēloņiem, sekām un pareizu rīcību. Ja manta pakrīt vai noveļas pa trepēm, tā, protams, raud. Tad mēs runājam - kāpēc raud? Kas noticis? Kas sāp? Ko tagad darīsim? Samīļojam mantu vai vedam pie daktera. Ja kāda manta iesit otrai (Gadās arī tā. Nu ir dienas, kad garastāvoklis slikts, tad arī mantas var kauties vai kost), tad atkal runājam par to, kāpēc sita, vai tā var darīt un kā jūtas tā manta, kurai sita un tamlīdzīgi. Tas viss notiek caur rotaļu, ka bērns nemaz nejūt, ka tiek mācīts.

Ar citām pieskatāmajām dāmām man ir nācies stundām ilgi likt puzles. Arī tā ir attīstībai laba nodarbe, jo tur attīstās gan precizitāte, gan vizuālā uztvere un tiek trenēti loģiskās domāšanas aizmetņi (loģiskā domāšana neesot attīstīta ātrāk par pamatskolas vecumu, bet tas netraucē to veidot jau no agras bērnības). Interesanti, ka šī nodarbe ir interesanta gan vienai divgadniecei, gan arī  divām tolaik apmēram 3.5gadīgām māsām, savukārt meitenei (3 gadi), ar kuru lieku klučus un auklēju lelles, puzles neinteresē praktiski nemaz.

Spēles telpās. Pirmā daļa - lego tipa kluči

Piemēram, pēdējā laikā man sanāk ārkārtīgi daudz krāmēt klučus, jo bērnam (3 gadi) tas ļoooti patīk. Es tā saprotu, ka ikdienas aizņmetībā mammai nesanāk visu laiku būt klāt pie kluču likšanas, tāpēc bērns ir sajūsmā, ka es esmu ar mieru ar viņu visu dienu kopīgi taisīt dažādas sienas un trepes no lielajiem lego tipa klučiem. To darot mēs gandrīz visu laiku runājam un tajā laikā nejauši apgūstam gan krāsas, gan jēdzienus "lielāks-mazāks", "augstāks-zemāks", trenējamies precizitātē un tiek attīstīta gan kompozīcijas izjūta ( dažreiz mēs liekam, lai ir smuki, ne tikai, lai būtu kur mantām kāpt), gan radošā domāšana.

Kluču krāmēšanas rezultātam tiek piesaistītasdažādas mantas, gan bārbijas, gan kinderolu figūriņas, kas nāk novērtēt mūsu darbu, izsaka uzslavas, pastaigājas pa trepēm, dzīvo kluču mājās un slēpjas lodziņos no lietus.

Slēpšanās lodziņos no lietus ir ļoti laba nodarbe, kas attīsta kustību koordināciju - nav jau nemaz tik viegli mazu mantiņu ielikt mazā lodziņā, kam pamats nav gluds, un nostādīt. Un vēl grūtāk ir to izdarīt, neapgāžot un pat kaut nedaudz nesašūpinot celtni, jo citādi izkritīs pārējās mantiņas no slēptuvēm.

Uzmini nu, kas tas ir!

Dienas labākais mirklis

Domāju, ka daudzas mammas un auklītes man piekritīs, ka viens no dienas labākajiem mirkļiem ir apmēram 5-10 minūtes pēc diendusas sākšanās - mājās klusums, tās mantas, kas visvairāk maisās pa kājām pievāktas un kafija uztaisīta. Un nu var stundiņu veltīt sev, kafijai un grāmatai/filmai/internetam utml.

Biksiņas diendusas garumā

Pēdējā laikā ir  modē radīt visādus zvērus no zeķēm un cimdiem. Ceturtdien arī man kaut kas tapa no šī modernā  materiāla - kamēr mana pieskatāmā saldi čučēja diendusā, es sašuvu viņas bēbītim biksiņas.

Bikses tapa no vienas zeķes stulma daļas. Vienkārši iegriezu, cik garas gribēju bikšu staras, un rūpīgi sašuvu gan kājstarpes vīli, gan ielocīju un nošuvu bikšu galus. Tā kā zeķes stulmam maliņa ir elastīga, tad jostasvietai nebija vajadzīga ne gumija, ne josta. Lai biksiņas būtu interesantākas, piešuvu plecu lences, kas uzpogājas uz vienas taureņa formas pogas. Bēbīša saimniecei bija liels pārsteigums, kad piecēlusies viņa atklāja, ka bēbītis ir apģērbies.

This is me :)

Dažas štruntīgas kvalitātes bildītes ar maniem portretiem un mākslinieci darba procesā:

PS Māksliniece visu zīmēšanas laiku salīdzināja oriģinālu (tas ir - mani) ar zīmējumu un vairākkārtēji dzēsa un pārzīmēja detaļas, kas viņasprāt nav izdevušās. Nu jūs zināt, kāda izskatās mīļa auklīte :DDDD