Jau vairākus gadus man ir tāda klusa doma, ka es gribētu sākt skriet. Kāpēc gan ne, ja man pludmale ir tepat - 2 minūšu gājiena attālumā? Nu lūk, tā nu es gadiem šo plānu atlieku un atlieku. Šogad izdomāju, ka pietiek gurķoties! Dzīvesveids man palicis baigi nekustīgais, jo pārsvarā vai nu esmu pie datora, vai krustiņoju vai lasu grāmatas, ciskas palikušas ļumīgas un sunei ar vairs netieku līdzi.
Esmu domājusi arī par laiku, kad labāk skriet - rītos vai vakaros. Tā kā esmu pūce, un rītos gribu ilgi gulēt, labāk būtu skriet vakarā. Arī ja/kad man būs darbs, nez vai piecelšos tik agri, lai varētu paskriet, un skriešanu ātri vien pametīšu. Vakaros atkal kādu vakaru būs interesanta filma, kādu vakaru būšu nogurusi vai būšu iesākusi kaut ko darīt un negribēsies pārtraukt... Tad nu domāju, domāju un izdomāju, ka skriešu rītos, kad pamata traucēklis/iemesls slinkošanai būs miegs, un, ja noslinkošu rītā, vismaz ir cerība (švaka, bet tomēr cerība), ka ikdienas skrējienu veikšu vakarā.
Tad nu publiski saku, ka tik līdz nokusīs sniegs un zeme būs pietiekami sausa, rītos celšos agrāk un skriešu gar jūru!
Galu galā - skrienot var arī iepazīties ;)
