Nejauši atradu internetā

Cilvēka sirds rada tik lielu spiedienu, pumpējot ķermenim asinis, ka varētu aizšaut tās 9 metrus tālu. 

(AK, MANS DIEVS!) 

Cūkas orgasms ilgst 30 minūtes. 

(Savā nākošajā dzīvē es gribu būt cūka!) 

Prusaks spēj nodzīvot 9 dienas, līdz nomirst badā. 

(Baisi.) 

(Man joprojām prātā tā cūka...) 

Sitot galvu pret sienu, tu zaudē 150 kalorijas stundā. 

(Nemēģiniet ko tādu mājās! Darbā varbūt...) 

Vīriešu kārtas dievlūdzejs nevar pāroties, kamēr tā galva piestiprināta ķermenim. Mātīte ierosina seksu, noraujot tēviņam galvu. 

("Mīļā, esmu mājās! Kas pie.....?!" )

Blusa var aizlekt 350 reižu lielāku attālumu par savu ķermeņa garumu. 

(Tas ir tāpāt kā cilvēkam pārlekt futbola laukumu ) 

(30 minūtes... Laimīgā cūka! Tu spēj to iedomāties?) 

Sama mutē ir vairāk kā 27000 garšas kārpiņu. 

(Kas gan var būt tik garšīgs dīķa dibenā?) 

Dažas lauvas pārojas pāri par 50 reizēm dienā. 

(Es vienalga gribu būt cūka savā nākamajā dzīvē... kvalitāte pāri kvantitātei!) 

Tauriņi jūt garšu ar savām kājām. 

(Šo es vienmēr esmu vēlējies zināt.) 

Stiprākais muskulis ķermenī ir mēle. (Hmmmmmm........) 





Labrocīgie dzīvo, vidēji 9 gadus ilgāk kā kreiļi. (Bet ja tu māki rakstīt ar abām rokām??) 





Ziloņi ir vienīgie dzīvnieki, kas nespēj lēkt. (OK, tas droši vien ir labi...............) 





Kaķa urīns spīd neona gaismā. 

(Diez kurš maksāja, lai kaut ko tādu izpētītu?) 

Strausa acs ir liekāka par tā smadzenēm. 

(Es dažus tādus pazīstu.) 

Jūraszvaigznēm nav smadzeņu. 

(Arī tādus es dažus pazīstu.) 

Polārlāči ir kreiļi. 

(Ja viņi nomainīs - dzīvos ilgāk.) 

Cilvēki un delfīni ir vienīgās sugas, kas ar seksu nodarbojās baudai. 

(Bet tā cūka??)

hi-hi

Jauns mēnesis, jauna dzīve, jaunas avantūras

Nu ko, jauns mēnesis ir sācies un tā nu ir sagadījies, ka esmu izlēmusi sākt jaunu dzīvi. Kāpēc? Nu tāpēc ka līdzšinējā īsti neapmierināja.
 Nolēmu atkratīties no savas spēlīšu slimības un atteicos no visām spēlītēm oranžajā portālā (atzīšos, ka tur nevienu spēli ui, ku sen neesmu spēlējusi, bet ja jau atsakos, tad atsakos ;)  un dzēšu ārā, lai nerēgojas), izinstalēju no kompja Age of Empires un... izdzēsos no Facebook! Secināju, ka tur uzturos tikai lai stādītu virtuālus dārzeņus, būvētu virtuālas pilsētas un strādātu virtuālās kafejnīcās... priekš kam man tas? Jo īpaši tāpēc, ka no šodienas esmu pilnīgi brīva no darba, negribas visu brīvo laiku nospēlēt kompī. 


Vēl nolēmu saņemties un nozaudēt liekos 7-8 kg un cālī pieteicos 2 tievētāju klubiņos, jo kopā jautrāk.

Un vēl, lai motivētu sevi kārtīgi un regulāri rakstīt šajā blogā, pieteicos National Blog Posting Month jeb īsāk NaBloPoMo. Kas tas ir? Ideja vienkārša - piesakies un raksti vienu (nu iesākumā vienu, bet var jau katru mēnesi pieteikties) mēnesi katru dienu vismaz vienu ierakstu, un katram mēnesim ir dota tēma, par kuru vēlams (nav obligāti, bet nu tomēr) rakstīt. Oktobrim tēma ir PLAY: "It's a versatile word: you can play a game or a musical instrument; you can be in a play; and when you're steering wheel jiggles it's definitely got too much play. What does the word PLAY mean to you? It may take all month to find out." 


Nu ko, šomēness paspēlēsimies ;)

vienkārši tāpat

Sveiciens šajā lietainajā dienā!
Lai nebūtu tā, ka ierakstos tikai tad, kad man iet slikti, tad šodien nolēmu iepostot vienu ziņu, ka viss ir labi!
Šodien man ir tik tiešām labs garastāvoklis - darbā uzrakstīju atlūgumu (tagad tik derētu atrast kādu sirdsdarbu par kuru kut ko nebūt arī maksātu), tikko izprintēju shēmu bebīša samplerītim (šoruden manu paziņu lokā gidāms vēl viens mazulītis, tad nu gatavoju pārsteigumiņu) un tūlīt došos šķirot diedziņus, griezt un marķēt audmiņu un sākšu jau šūt, lai, kad mazulītis (vai mazulīte) būs klāt, varētu tik iešūt vajadzīgos datus un ierāmēt :)

...

Kāds neiedomājams kaifs ir pēc 20 dienu pauzes beidzot paņemt rokās šuvekli....

1. septembris

Sveiciens visām skolnieku (jo īpaši pirmklasnieku) vecākiem, visiem skolniekiem un jo īpaši liels sveiciens visām manām kolēģēm skolotājām zinību dienā!

......svelme.........

Neticami, bet gandrīz mēnesis pagāji kopš mana pēdējā ieraksta. Ko šajā laikā esmu sadarījusi? Neko īpašu - saauklēta viena sagriezta suņa ķepa,  izlasītas noklausītas vairākas grāmatas, uzberztas un saārstētas daudzas tulznas, nokrāsots liels lērums ar dēļiem - gan žogā, gan garāžas un šķūņu durvīs -, uzaudzēti liekie kilogrami, apēsti daudzi kilogrami zemeņu, noskatītas pāris labas filmas, sakrāmēta viena auto krava ar malku un esmu pilnīgi un galīgi izcepusies šinī karstumā. Kā jau teicu - nekā īpaša. Pat krustiņi ir palikuši novārtā. Mana krustiņmūza, ja tu šo lasi, tad lūdzu, lūdzu nāc mājās! Tagad nedaudz plašāk par dažiem no minētajiem punktiem.

Lielākais notikums šinī laikā bija manas sunes dabūtā trauma - 21. jūnija vakarā aizvedu peldēties un viņa vai nu ūdenī, vai arī krasta zālē uzkāpa uz kaut kā asa un sagrieza pakaļējai ķepai 3 spilventiņus - vienu pamatīgi, un 2us ieskrambāja. Tā nu Līgosvētki pagāja auklējot suni. Laimīgā kārtā ķepa sadzija ātri un jau pēc 2 nedēļām une būtu varējusi skriet kā līdz šim, ja ne šis trakais karstums.

Sunes trauma un karstums arī ir vainojami pie tā, ka esmu sev par lielu pārsteigumu strauji uzēdusi riepu! Parasti vasarā svars krītas, bet šoreiz nē. Karstuma dēļ esmu pārgājusi uz sev vislabāko darbības modeli - pa dienu cenšos izvairīties no jebkuras fiziskas darbības (tikai tik, cik divreiz nedēļā darbā jāparādās) un kustēt sāku pievakarē, bet trūkums tāds, ka vakarā rodas tāāāāda apetīte. Atcerties, ka kaut kad sensenos laikos, kad zemi vēl klāja sniega sega, es atzinos savos plānos no rītiem sākt skriet? Kā jūs domājat - es skrienu? Kā tad - es un no rītiem skriet!? Sev attaisnojumam gan varu teikt, ka skrēju nedaudz( un ne visos, bet tomēr) vakaros kopā ar suni... tagad sanāca nepilna mēneša pauze, bet šovakar beidzot, lai arī karsts, bet bija iespējams normāli paelpot, un mēs atkal skrējām. Ja kāds man pirms 10 gadiem būtu teicis, ka es ar kaifu brīvprātīgi skriešu, būtu skaļi smējusies un rādījusi nepārprotamu žestu ar pirkstu pie deniņiem, bet šovakar tik tiešām tas bija kaifs. 

Trešā lieta, par ko šovakar (šonakt, šorīt?) rakstīšu, būs filmas. Bet par tām īsi - noskatījos 2as svaigi iznākušas filmas: "Eclipse" un "The Last Airbender". Jā, jā, normālas filmas es neskatos (skatos jau skatos, šoreiz tik tā sanāca, ka "nenormālās" trāpījās). Nu ko lai saka? "Eclipse" man patika pat ļoti. Ir labāka par "Twilight" un simtreiz labāka par "New Moon". Cepuri nost David Slade priekšā. Viņš filmējot ir lieliski pastrādājis. Filma ir tiešām baudāma kaut vai kadrējuma un detaļu dēļ. Neko nesolu, bet varbūt  taps atsevišķs ieraksts ar šīs filmas analīzi. Otra filma "The Last Airbender" arī bija laba, bet ne gluži manai vecuma grupai. Kā nekā veidota pēc komiksu motīviem. Bet arī man bija pietiekami interesanta un domājama, jo mūsdienās pat bērnu multenēs ieliek dziļu domu un morāli. Atzīšos, ka šo filmu skatījos viena aktiera dēļ - Jackson Rathbone. Ieraudzīju viņu Twilight sāgas filmās un iekritu. Šim čalim ir gaidāma spoža nākotne kinobiznesā. Varētu būt nākamais Johnny Depp.

Kur sūtīt personu, kas pamatīgi uzkritusi uz nerviem?

Atbilde ir vienkārša - uz Ķīnu vai Peru. Kāpēc? Lūk, tāpēc (uzklikšķinot bilde palielināsies):

Šo bildi nejauši uzgāju draugiem.lv esošajā twitera klonā... šodien, kad tik tiešām kādu gribētu uz turieni nosūtīt, pameklēju internetā sīkāk, cik reāla tā vieta ir. Jā, tik tiešām, Ķīnā ir tāda vieta.

Un izrādās, ka gadījumā, ja ķīnieši nemaz nevilina un gribas nosūtīt kaitnieku pāri okeānam, var sūtīt arī uz Peru. Tur arī ir ieta ar tādu nosaukumu, un tur pat ir daudz dažādu viesnīcu 

Gadu nav vilkts - jāmet ārā

Bieži lasu dažādās lapās un dažādos žurnālos ieteikumus, ka jārevidē skapi un jāmet ārā vai jāatdod labdarībai tās drēbes kas ilgāku laiku nav vilktas. Cik ilgu laiku, tas atšķiras dažādos avotos - ir, kur saka, ka 1 sezonu, ir, kur figurē gads vai vairāki...

Mūsmājās apģērbu neizsviež un neatdod. Mums vienmēr drēbes tiek novalkātas un tad sākas to otrais mūžs ielāpu, putekļu lupatu, grīdasalupatu, saplēstu lenšu utml formā... Un esmu tā audzināta, ka arguments - nav modē - nekam neder. Jāvalkā līdz paliek par mazu vai noplīst. Diemžēl pēdējo 10 gadu laikā praktiski nekas nepaliek par mazu, tik cik svārki paliek par īsu, lai varētu atļauties vilkt, un dažas bikses sarāvušās platumā (protams, bikses sarāvušās, nevis es izpletusies :D , bet sasodītie džemperu un krekliņu kalni būtu velkami joprojām, ja mani neatturētu mikimausa vai kādas pīles attēls :D

Protestējot pret pastāvošo kārtību, visas nevelkamās drēbes pēdējo 6-7 gadu laikā esmu apmēram reizi vai divas gadā pakojusi maisos un stiepusi uz bēniņiem, BET apmēram tik pat bieži mēdzu izrevidēt tos maisus un pa kādam apģērba gabalam nostiept lejā. Kāds ir atgriezies modē, kāds ir derīgs dārza darbus darot.. Šodien arī - gāju meklēt kādu senāku džemperīti, ko sagraizīt un pēc šīs lapas parauga pārvērst lieldienu zaķos, un nostiepu veselu kalnu ar dažādiem krekliņiem (gulēt varu arī ar mikimausi vai pīli - spilvens neprotestē. Un arī zem džemperiem zīmējumi netraucē) un pat smuku jaku atradu :D Pašai savs humpalnieks, un pat nav jāiet ārpus mājas :D

Mans ieteikums - ja vien ir vieta, kur glabāt, nemetiet ārā drēbes, kas vēl der. Dažkārt, kaut remontdarbiem noderēs ;)

...

Sveiciems tiem, kas mani vēl atceras!
Kur es pazudu? Nekur. Tepat vien biju. Lai arī esmu to 'laimīgo'skolotāju vidū, kam darbavieta nepienākas, valsti neesmu pametusi. Tepat vien staipos - šad tad šo to patulkoju, šo to pašuju un galvenais - pēc 17 gadu pārtraukuma, beidzot varu lasīt grāmatas un skatīties filmas neuztraucoties, ka iekavēšu mācības. Pēdējā pusgada laikā esmu sevi vairāk iepazinusi, tik nevaru teikt, ka man patīk viss uzzinātais :D
Esmu arī ieguvusi jaunas draudzenes. Ļoti foršus babuļus ar kuriem garlaicīgi nu nemaz nevar būt. Paldies mīļās manas, ka jūs esat un neļaujat Gaismiņai izdzist ;)

Vakar sapratu vienu interesantu parādību - ir uzskats, ka interneta vide cilvēkus atsvešina, nogalina cilvēciskas attiecības un iznīcina sirsnīgu komunikāciju. Bet vakar pieķēru sevi pie domas, ka taisni manas interneta draudzenes (gan mani foršie babuļi-krēslas māsas, gan arī krustiņmāsas) manī ir iedegušas tādu sirsnības un draudzības uguntiņu, ka nemaz nezināja, ka tas ir manā dabā.

Latvietis parastais staigā apkārt drūms un neatsaucīgs, ka tik nepateiktu otram ko labu, ka tik neizturētos pret otru mīļi. Jāatzīst, ka es lielā mērā arī tāda biju - likās, nu kā es tā vienkārši otram teikšu "tu šodien labi izskaties" vai "tev smuka šalle" un kur nu vēl apskaušos vai iedošu buču kādam cilvēkam, kas nav mans vīrietis. Bet tagad mani neatstāj tāda dīvaina sajūta, kad satiekot kursabiedrenes un klasesbiedrenes, kuras pazīstu jau tuvu pie 10 gadiem, un tiek pateikts tik čau, kam neseko ne apskāviens, ne buča. Un es zinu, ka viņas mani nesaprastu, ja kādai mestos ap kaklu. Bet, nez kāpēc ar internetā iepazītajām draudzenēm, pat pirmo reizi satiekoties mēs apskaujamies un bučas dodam un tas neliekas ne par gramu nevietā vai neērti - forumos un čatos, ta bučojošos smaidiņus liekam un bučojam par katru sīkumu, tad kāpēc nevarētu tā dzīvē? Un komplimenti. Vakar satiku pāris mēnešus neredzētu kursabiedreni, kura tik tiešām izskatījās starojoša un laimīga. Pirms vēl biju aptvērusi, pēc parastā čau! jau piebildu klāt "tu ļoti labi šovakar izskaties" un viņa atplauka vēl vairāk! Una tad es piefiksēju, ka arvien biežāk saku labus vārdus citiem un līdz ar to saņemu pretī arī sev veltītas pozitīvas domas. Teiksim vairāk labo, sliktuma mūsu dzīvē pietiek, tāpēc vairosim gaismu un mīlestību!

...

Ko lai dara, ja ir smagi, bet nezin no kā? Ar ko lai izrunājas, ja nevienu no pazīstamiem negribi redzēt? Dzīves apnikums? Krīze? Ta fig viņ zin... riebj šis pusgads, jo tik daudzas ikdienišķas lietas, kas pat man sagādāja prieku, nezināmu iemeslu dēļ noveda līdz pašrocīgai psihoanalīzei... Lai arī ko es nolemtu darīt - izšūt, lasīt, skapi kārtot - kaut kā uzrauj no dzīlēm sensenas lietas... un nez kāpēc ne tās patīkamās.... laikam jātic tam, ko saka tie cilvēki, kas uzskata, ka viņi redz/jūt smalkāk: šis laiks esot līdzšinējās pasaules kārtības gals, tāpēc mums iekšēji jāmainās, lai izdzīvotu un pastāvētu... nu, to laikam arī mans prāts dara - cenšas piespiest mani mācīties no pagātnes, lai dzīvotu nākotnē...

Piedodiet mani mīļie, ka neesmu ar jums... savākšos, un tad jau saulīte atkal spīdēs ;)

...

... šodien skumīgi... ceru, kadrīz pāries...

kad jādara nepatīkams darbs...

...Vai jums arī tā ir gadījies, kad jādara kādu steidzamu, bet nepatīkamu darbiņu, pēkšņi sarodas simtiem steidzamāku darbiņu? Nu tādu, kā jāslauka putekļus, jāmazgā logus, jāpārkrāmē skapi vai kādus citus krājumus, jāievieš kārtība datorā esošās bildēs utt... Nu, man tā gadās jau kuri reizi...
Rīt jānodod diplomdarba melnraksts, kuršs ir labi ja pusē, bet man pēkšņi nenormāli vajag (gribas), pucēt māju, sakārtot blogu, izpētīt, ko šūšu nākamo, audumiņus internetbodēs meklēt, salikt albūmā shēmu meklējumus, plānus un nesaliktos pabeigtos darbiņus, blogam tēmu nomainīt utt... Nu, traks var palikt

Lieldienu zaķu sula vai sula Lieldienu zaķiem :)

Šodien nopirku 'aizdomīgu' sulas dzērienu. Nevaru saprast, vai tā ir sula no Lieldienu zaķiem vai sula, kura garšo Lieldienu zaķiem.

Katrā ziņā izpētot sastāvu neatradu neko, kas norādītu uz zaķu izcelsmes produktiem, un arī neko, kas norādītu uz burkāniem, kas kā zināms zaķiem garšo.

:)

Steidzināt sievieti ir tas pats, kas mēģināt paātrināt lejupielādi datorā... Programmai vienalga jāveic visas nepieciešamās darbības un vēl daudz kā tāda, kas tavai saprašanai vienmēr paliks noslēpums.

I?!

Izšūšana izrādās ir ne tikai dārgs, bet arī traumatisks hobijs: caurums pirkstā pagājušonedēļ, nosēdēts sāpošs asteskauls šonedēļ, kas diez būs nākamnedēļ? :D

Kāds zvērs tu esi ?

РАВЛИК (11 июля — 10 августа)
Равлик — отличается особой чувствительностью. Они очень тонко и точно чувствуют других людей, из Равликов могут получаться прекрасные вожаки, так как знают, как зажечь и повести за собой людей, чем воздействовать, чтобы бросились хоть в пропасть. Но эта сверхчувствительность оборачивается и другой стороной: они то готовы отдать чужому все, что имеют, то, спохватившись, отгораживаются стеной даже от близких, все время твердя себе, что их столько раз обманывали, сколько можно, пора и о себе подумать...
Эта сверхчувствительность делает их болезненно уязвимыми. Спасаясь, они уходят в раковину, оттуда лишь поводят сяжками, озирая мир, стараясь ни во что не вмешиваться. Эти люди живут в наполовину придуманном мире, им там намного лучше, чем в реальном, а возвращаясь, они всякий раз с тоской говорят, что опоздали родиться, что им бы на пару сотен лет назад, а то и тысячу, почему-то считая, что в прошлом они были бы обязательно князьями, а не холопами!
Для общения нет лучше собеседников, чем Равлики, ибо из врожденной сверхчувствительности всегда видят настроение собеседника, никогда не скажут грубость, всегда придут на помощь, помогут выйти из щекотливого положения.
Равлики умны, хотя их ум почти никогда не приводит к обогащению, удачной карьере, процветанию своего дела. Никто лучше Равликов не в состоянии придумать иллюзорные миры, но как много у них пропадает на пути от сладкой грезы к реальности!

Остальные зверюшки ВОТ ТУТ.

sesija

Brrrr... beidzot sākās sesija :D trīs dieniņas būs jāpasvīst

šodien dzirdēju labu domugraudu: "Ja spriež tikai pēc ārienes, arī redīss ir komunists, jo sarkans no ārpuses."

laika kavēklis

Atradu sev laika kavēkli - iekopē tekstu vai ieraksta adresi un no vārdiem sataisa smukas bildītes no vārdiem. Pats vari izvēlēties burtus, krāsas un to, kā kārtot vārdus, bet to, kurus vārdus izcelt un kādā krāsā likt, to izvēlas kompis.
Lūk, pirmais posts mūsu krustiņtēmā cālī:

Mans blogs:

Mazais princis:

Interesanti pavērot, kādi vārdi izcelti... tā jau var zīlēt ;)
Lūk, Raiņa "Indulis un Ārija":
darbojošās personas:

pirmais cēliens

otrais cēliens

trešais cēliens

ceturtais cēliens:

piektais cēliens:

šādi luga izskatās daudz vilinošāka :)