Nu kā lai tas zaķis tiek pie tām olām?

Domāju, ka katrs, kurš skatās TV būs pamanījis veikalu tīkla Maxima reklāmu ar zaķi ledusskapī. Šī reklāma man 'pameta' ideju Lieldienām. Kopš manas bērnības mums vienmēr Lieldienās ir nācis zaķis - citu gadu dāsnāks, citu gadu pieticīgāks. Pēdējos 10 gadus vairs netiek taisīta ligzdina kaut kur dārzā, jo esmu jau paaugusies un citu bērnu mūsmājās nav. Tomēr zaķis nāk un atstāj savu nesamo kaut kur nebūt mājā - dažreiz virtuvē, dažreiz istabā... Pēdējos gadus mums nāk divi zaķi, jo nu jau arī es dodu savu artavu zaķa vezumā.


Šogad mūsmājās pirmo reizi izdevās noķert arī pašu zaķi.

Zaķis tapa pa vairākiem vakariem, ķerot momentus, kad mamma neredz, ko es daru. Ideju un pamācību, kāšādu zaķi darināt atradu šajā fantastiskajā blogā. Jāatzīst, ka zaķis nav taisīts no pareizā materiāla - šis nav zeķu zaķis, bet gan bītleņzaķis - no sintētiska materiāla bītlenes vienas piedurknes. Pēc zaķa tapšanas procesa, varu teikt tikai vienu - sintētiska bītlene neder zaķa pagatavošanai. Materiāls ir pārāk plāns un mīksts, pildījuma pūkas lien ārā pa visām 'porām'.

Atgriežoties pie Lieldienu zaķa brīnumiem - viņš bija aizķēries ledusskapī un izbārstījis olas pa visiem plauktiem. Un arī ārpus ledusskapja bija pāris vietās izbirušas olas un uz ledusskapja durvīm atstāti 2 zaķveidīgi magnētiski sargi.

Tā viss izskatījās 3 naktī, kad palīdzēju zaķim iekārtoties blakus kūkai. Bet, kas šorīt atklājās ledusskapī!!! Zaķim bija gadījusies ķibele un pa pus plauktu rotājās brūni spir-veidīgi bumbulīši... bet uz virtuves galda bija parādījusies liela bļoda ar gardumiem!

Tādi nu Lieldienu brīnumi notiek mūsmājās.

Jā, īstas olas gan zaķi mums nenes, tās mēs krāsojam pašas. Šādas  sanāca šogad.

Priecīgas Lieldienas visiem!!!