Booo!

Drīz būs ķirbīšu masu iznīcības un konfekšu diedelēšanas svētki... Jā, tieši tā Halovīns. Visi svin, bet nezina, ko. Pirms pāris gadiem, kad 2 mazas spocīgas būtnes zvanija pie vārtiņiem, un, man atverot logu, skandināja "Našķi vai izjokosim!", es viņām pajautāju, kas tad šie ir par svētkiem... Tūlīt atskanēja braša atbilde - Halovīns! Bet kad jautāju, lai pastāsta ko vairāk par šiem svētkiem - ko svin, kādas tradīcijas utt. Mazās būtnes samulsa un vienīgo, ko zināja teikt, bija: "Halovīnā visi pārģērbjas un iet prasīt konfektes!" Lieki teikt, ka mazās būtnes no manis saņēma tikai paskaidrojumu, ka tie ir ķeltu svētki nevis latviešu, tādēļ tos nesvinu.  Vēl vairāk viņas samulsa, kad jautāju, kā tad viņas mani izjokos, ja neko nedošu... izrādās, par to nebija padomāts.

Nedaudz no vēstures (avots):

"Reiz sensenos laikos bija tādi ķelti, kuri apdzīvoja savu pirmdzimteni kaut kur Mazāzijā. Tad nāca lielais tautu staigāšanas laiks un ķelti, iedami kaut kur gar Melnās jūras krastu, beigu beigās nonāca Eiropā. Viņu ciltis, lēni migrējot, kādreiz apdzīvoja ievērojamu teritoriju – no Skandināvijas līdz Vidusjūrai un no Britu salām līdz pat Melnajai jūrai. Viņu pēdas arheologi atrod praktiski visā Eiropā. Šobrīd, ja pieminam ķeltus, to atstātais mantojums visredzamāk saskatāms Īrijā, īru folklorā un garīgajā mantojumā. Pasaulslavenā Stounhendža un karalis Artūrs, starp citu, pieder pie tā.
Ķelti, būdami zemkopji un lopkopji, dzīvoja ciešā saskaņā ar dabas ritumu, tam pakārtodami arī savus svētkus un svinamās dienas. Tagad mūsu apritē ir četri gadalaiki, bet senākos laikos ļaudis iztika tikai ar diviem – ziemu un vasaru. Pavasaris un rudens, īpaši vairāk ziemeļos esošās zemēs, bija tik vien kā īss un gandrīz nesamanāms pārejas mirklis starp ziemu un vasaru. Vasara sākās 1.maijā, kad tika svinēti svētki, kurus sauca par Beltainu. Ziemas sākums, savukārt, bija 1.novembrī. Šos svētkus ķelti sauca par Samheinu. Stāsta, ka vēl tagad īri tieši tā sauc šo dienu. Helovīns jeb Visu svēto diena šajā datumā parādījās krietni vien jaunākos laikos, kad kristīgā baznīca itin bieži savas svinamdienas pielāgoja pagāniskajam kalendāram, lai tā novirzītu pagānus no "nepareizā" ceļa un atņemtu tiem iespēju svinēt savus svētkus. Taču tas jau ir pilnīgi cits stāsts.
Kā tad senie ķelti sagaidīja ziemas sākumu? Jo vairāk ēdienu tika likts galdā un dažādāki tie bija, jo labāk. Īpašs gods tika ierādīts putrai, kuru vārīja no visiem tobrīd pieejamajiem graudiem. Piens, gaļa, zivis, alus – viss, ko paši izaudzēja, nomedīja, nozvejoja, nonāca uz svētku galda. Senie ķeltu priesteri druīdi īpašu maģisku spēku piedēvēja skaitļiem 3, 7, un 9. Tādam arī vajadzēja būt dažādu ēdienu skaitam uz svētku galda, jo tas nodrošināja labklājību un pārticību nākotnē. 
Visos ķeltu svētkos liela un īpaša nozīme bija ugunij. Tā simbolizēja Sauli, dzīvību, siltumu, deva savu svētību un auglību. Mainoties gadalaikiem, visos pavardos tika izdzēsta tur esošā uguns, bet druīdi kalnu galos iededza jaunu svēto uguni, no kuras ar iedegtu lāpu palīdzību tā nokļuva līdz katram pavardam. Veco, savu laiku nokalpojušo, simboliski nomainīja jauna uguns. Vēl visi kalna galā sastājās aplī un gāja apkārt iedegtajai svētajai ugunij, tā gūstot spēku, labu veselību un aizsardzību pret ļaunajiem spēkiem. Cauri ugunskura dūmiem veda lopiņus, jo dūmi tos attīrīja un pasargāja nākotnē no visa ļaunā. Arī šāda ugunskura pelni un ogles bija ar dziedniecisku spēku, tos plaši izmantoja tautas dziedniecībā. Kā cēlās debesīs ugunskura dūmi – pēc tā zīlēja, cik laba un izdevusies būs nākamā gada raža un norises. Pie svētās uguns iededzināja lāpas un ar tām apstaigāja savus laukus un mājas, tā nesot svētību saviem īpašumiem nākošajā gadā. Vēl jaunas meitas zīlēja, vai tiks pie vīra nākošajā gadā un visi pārģērbušies gāja ķekatniekos."