Priecīgu Visu svēto vakaru!

vēl no Madame Lidak

Vispār ir tāds mazs noslēpums - ja visi zābaki nestāv vīriškīm acu priekšā, viš' nemaz nezina, cik to ir, un ir laimīgs kā zilonis. Ja divas kleitas ir melnas, tad vīriškim tās ir kā viena kleita. Ja trīs blūzes ir baltas, bet viena ar perlamutra podziņām, tā ir viena blūze. Visi baltie krūšturi ir vienādi. Visi melnie - atkal vienādi. Patiesībā tas ir viens krūšturis. Ja vien visi astoņi nekarājas uz vienas šņores. Tas nu gan nav taktiski. Svārki ir apģērba gabals, ko nēsā ap dibenu. Ja jaunas pozīcijas iegāde netiek klaji nekaunīgi demonstrēta, vīrietis nezina, ka nauda tiek tērēta tik nesaprātīgam pirkumam kā svārki.

citējot Madame Lidak

Pirms kāda laika kādā forumā uzgāju vienu trāpīgu postu un atļāvos piefiksēt:

"Citēju: A vot pasaki, taa reaali, briivs viiriec, beernc liels, tobish alimenti tuuliit vairs nebuus jaamaksaa, gadi appuspiecdesmit, meereni barots utt. utjpr. , utmldz herņa, Nu gribi pasaciit, ka buus probleemas atrast? Da bljin, rinda staavees, vot tikai fishka taa, ka nokniebties jau var un gribaas, bet vai izdosies to sievieti iemiileet? Vinja jau mani iespeejams ka spees, bet es?, citāta beigas

WTF, godājamais kungs, Godājamie Visi uz kuriem tas varētu attiekties! 

 Saprotu, ka Vispasaules Imperiālistiskās Vīriešu Masonu Ložas izplatītie melīgie paziņojumi radījuši Jūsu neapgažāmo, taču maldīgo pārliecību par milzīgo sieviešu pārprodukciju un citām apšaubāmām vīriešu priekšrocībām, kuru rezultātā mana dzimuma māsas ne vien esot ar mieru stāties intīmās attiecībās, bet arī strauji un nevaldāmi ģenerējot sadzīviski reģistrējamas galvas smadzeņu garozas aktivitātes, tautas valoda sauktas par Jūtām, pret dajebkuru stāvus čurājošu H. sapiens pārstāvi, kurš apveltīts ar kādu no jūsu augstāk pieminētajām īpašībām vai visām vienlaicīgi. Ja vien neesmu Jūs pārpratusi, Jūsuprāt noteikto īpašumu komplekts savienojumā ar Krānu, (jebšu politkorekti izsakoties, piederību pie falliski advancētas personu grupas) ir par pamatu personas pieprasījumam tirgū.

 Izrādot cieņu un līdzjušanu par Jūsu pārciesto smago zaudējumu, tomēr vēlētos kliedēt Jūsu maldus, lūgt Jūs nolaisties atpakaļ uz planētas Zeme virsmas un paraudzīties uz sevi kritiski, ko, kā redzams, Jūs vis neesat paradis darīt. Atļaušos atzīmēt, ka labākā daļa sieviešu diasporas tāpat kā es, Līdaka, no Dieva Žēlastības, potenciālo kniebēju, mīlnieku, mīļoto vīriešu, karognesēju vai tmldz. izvēli izdara lietojot pilnīgi slepenu, kodētu un šifrētu kritēriju sistēmu, kura īpatņiem ar hipertrofētu un uzpampušu ego un smagām zvaigžņu slimība radītām sekām nav izprotami. Cienītais kungs, mēs lielākoties meklējam Savu Cilvēku, ar kuru pārgulēt vai citādi jauki pavadīt laiku, kauč arī tā būtu īslaicīga,lai arī tīkama ilūzija, tālabad diez vai atradīsim to Jūsu pašapmierinātajā mačo tipa vīrišķa personā, lai cik auKsti Jūs sevi necildinātu un cik seGsīgi vien nemazgātu traukus pat vienlaicīgi nostādamies pusšpagatā. Saprotams, laba reklāma ir puse pārdošanas panākumu, tomēr diez vai tā spēs deformēt piedāvājuma – pieprasījuma līkni Jums vēlamajā virzienā. Vienā ziņā pilnībā Jums pievienojos – tajā rinda, kura saskaņā ar jūsu prognozēm pēc Jums stāvēs, visticamāk, būs plaši pārstāvētas būtnes ar zemām prasībām attiecībā uz barības bāzi. 

Jūsu kā allaž cienībā, m-me Lidak, 

P. S. Noraidu jebkuru pieņēmumu, ka cien. What The F*cka kunga posts augstākminētais būtu aizskāris manu iekaisušo patmīlu, jo saprotams, kā visiem klātesošajiem zināms, piederu pie tās vecuma kundzīšu kategorijas, kuras neaizmirstamajā darbā "Vējiem līdzi” atradās ārpus konkurences, tālabad drīkstēja pie svinību galda kārtīgi pieēst pilnu māgu un, nezaudējot respektu, atpogāt kleitas augšējo podziņu."

Pirmais PRR ir noslēdzies!!!

Urrrā! beidzot varu palielīties ar darbiņu, kas noceļojot gandrīz 500km ir sasniedzis savas jaunās mājas!

Vēl mājās:

Pie jaunās īpašnieces:

suns tumsā

Vakari ir tumši, un aktuāls ir jautājums, kā padarīt mūs pamanāmas jau pa gabalu. Vakar pāris stundiņas pačakarējos un man sanāca, ka tumsā Rašuks ir tāda:
http://www.youtube.com/watch?v=4CXy_VFoxeg

Tātad, lai ko tādu dabūtu gatavu, man vajadzēja led lampiņu (pirms gada pirkta jysk - 2 gab 99 sant), nedaudz auduma, diegu, adatu, "lipekli" un nedaudz izdomas.

vispirms atšuvu abas garākās auduma gabaliņa malas - izmantoju šujmašīndūrienu jeb bekstiču

Tad piešuvu lipekļa gabaliņus un uzšuvu nedaudz rotājumu - 2 krustiņu rindiņas.

Tad noņēmu gumijas cilpiņu no lampiņas, jo tā mums nebūs vajadzīga, un piešuvu lampiņu pie auduma.

Lūk, šādi, tā izskatās piestiprināta pie iemauktiem:

Booo!

Drīz būs ķirbīšu masu iznīcības un konfekšu diedelēšanas svētki... Jā, tieši tā Halovīns. Visi svin, bet nezina, ko. Pirms pāris gadiem, kad 2 mazas spocīgas būtnes zvanija pie vārtiņiem, un, man atverot logu, skandināja "Našķi vai izjokosim!", es viņām pajautāju, kas tad šie ir par svētkiem... Tūlīt atskanēja braša atbilde - Halovīns! Bet kad jautāju, lai pastāsta ko vairāk par šiem svētkiem - ko svin, kādas tradīcijas utt. Mazās būtnes samulsa un vienīgo, ko zināja teikt, bija: "Halovīnā visi pārģērbjas un iet prasīt konfektes!" Lieki teikt, ka mazās būtnes no manis saņēma tikai paskaidrojumu, ka tie ir ķeltu svētki nevis latviešu, tādēļ tos nesvinu.  Vēl vairāk viņas samulsa, kad jautāju, kā tad viņas mani izjokos, ja neko nedošu... izrādās, par to nebija padomāts.

Nedaudz no vēstures (avots):

"Reiz sensenos laikos bija tādi ķelti, kuri apdzīvoja savu pirmdzimteni kaut kur Mazāzijā. Tad nāca lielais tautu staigāšanas laiks un ķelti, iedami kaut kur gar Melnās jūras krastu, beigu beigās nonāca Eiropā. Viņu ciltis, lēni migrējot, kādreiz apdzīvoja ievērojamu teritoriju – no Skandināvijas līdz Vidusjūrai un no Britu salām līdz pat Melnajai jūrai. Viņu pēdas arheologi atrod praktiski visā Eiropā. Šobrīd, ja pieminam ķeltus, to atstātais mantojums visredzamāk saskatāms Īrijā, īru folklorā un garīgajā mantojumā. Pasaulslavenā Stounhendža un karalis Artūrs, starp citu, pieder pie tā.
Ķelti, būdami zemkopji un lopkopji, dzīvoja ciešā saskaņā ar dabas ritumu, tam pakārtodami arī savus svētkus un svinamās dienas. Tagad mūsu apritē ir četri gadalaiki, bet senākos laikos ļaudis iztika tikai ar diviem – ziemu un vasaru. Pavasaris un rudens, īpaši vairāk ziemeļos esošās zemēs, bija tik vien kā īss un gandrīz nesamanāms pārejas mirklis starp ziemu un vasaru. Vasara sākās 1.maijā, kad tika svinēti svētki, kurus sauca par Beltainu. Ziemas sākums, savukārt, bija 1.novembrī. Šos svētkus ķelti sauca par Samheinu. Stāsta, ka vēl tagad īri tieši tā sauc šo dienu. Helovīns jeb Visu svēto diena šajā datumā parādījās krietni vien jaunākos laikos, kad kristīgā baznīca itin bieži savas svinamdienas pielāgoja pagāniskajam kalendāram, lai tā novirzītu pagānus no "nepareizā" ceļa un atņemtu tiem iespēju svinēt savus svētkus. Taču tas jau ir pilnīgi cits stāsts.
Kā tad senie ķelti sagaidīja ziemas sākumu? Jo vairāk ēdienu tika likts galdā un dažādāki tie bija, jo labāk. Īpašs gods tika ierādīts putrai, kuru vārīja no visiem tobrīd pieejamajiem graudiem. Piens, gaļa, zivis, alus – viss, ko paši izaudzēja, nomedīja, nozvejoja, nonāca uz svētku galda. Senie ķeltu priesteri druīdi īpašu maģisku spēku piedēvēja skaitļiem 3, 7, un 9. Tādam arī vajadzēja būt dažādu ēdienu skaitam uz svētku galda, jo tas nodrošināja labklājību un pārticību nākotnē. 
Visos ķeltu svētkos liela un īpaša nozīme bija ugunij. Tā simbolizēja Sauli, dzīvību, siltumu, deva savu svētību un auglību. Mainoties gadalaikiem, visos pavardos tika izdzēsta tur esošā uguns, bet druīdi kalnu galos iededza jaunu svēto uguni, no kuras ar iedegtu lāpu palīdzību tā nokļuva līdz katram pavardam. Veco, savu laiku nokalpojušo, simboliski nomainīja jauna uguns. Vēl visi kalna galā sastājās aplī un gāja apkārt iedegtajai svētajai ugunij, tā gūstot spēku, labu veselību un aizsardzību pret ļaunajiem spēkiem. Cauri ugunskura dūmiem veda lopiņus, jo dūmi tos attīrīja un pasargāja nākotnē no visa ļaunā. Arī šāda ugunskura pelni un ogles bija ar dziedniecisku spēku, tos plaši izmantoja tautas dziedniecībā. Kā cēlās debesīs ugunskura dūmi – pēc tā zīlēja, cik laba un izdevusies būs nākamā gada raža un norises. Pie svētās uguns iededzināja lāpas un ar tām apstaigāja savus laukus un mājas, tā nesot svētību saviem īpašumiem nākošajā gadā. Vēl jaunas meitas zīlēja, vai tiks pie vīra nākošajā gadā un visi pārģērbušies gāja ķekatniekos."

finišs!

26 stundas 2 nedēļu laikā un grāmatzīme pabeigta! Vēl tikai noformējums, bet to atrādīšu nedēļas beigās. Lūk, kā mana mazulīte žūst:

atskaite

grāmatzīme šūta jau 2 nedēļas - kopumā apmēram 18h. tik tālu nu esmu 

PRR pabeigts, ielikts tašā un gatavs ceļam... laba  sajūta 

uguns un ledus... mmmmm....

karsts ābolu kompots ar vaniļas saldējumu... mmmmmmmmmm..................

...sirds pilna...

kurš man var atbildēt, kāpēc tās, kuras sev nogrābušas vīrieti un uztaisījušas bērnu, pēkšņi uzskata, ka ja es esmu viena bez bērniem, tad man laika ir dah*jā un ar manām vēlmēm var nerēķināties? var atstāt uz pēdējo brīdi, lai pateiktu: "Man vajag tā, grozies kā gribi, tu taču esi brīva!"

Sorry, es esmu cilvēks, un tas, ka esat spējušas zem savas tupeles kādu padabūjušas un esat uztaisījušas bērnu, tas jūs automātiski nepadara gudrākas un svarīgākas!

der padomāt...

Kad es vēl biju kucēns, tu smējies par visām manām muļķīgajām grimasēm un mīļi sauci par savu bērnu un neņemot vērā dažas sagrauztas kurpes un pāris saplucinātu spilvenu, es kļuvu par tavu labāko draugu. 
Kad es slikti uzvedos, tu tikai bargi pakratīji pirkstu un jautāji: "Kā tu tā varēji?", bet jau pēc mirkļa atmaigi, nogāzi mani zemē un pakasīji punci. 
Manis apmācīšana prasīja vairāk laika nekā bija paredzēts, tas tādēļ, ka tu biji ļoti aizņemts, taču mēs pie tā strādājām kopīgiem spēkiem. 
Es atceros tās naktis, kad kopā gulējām gultā un es uzmanīgi klausījos tavos noslēpumainajos sapņos un es ticēju, ka dzīve vairs nevar būt labāka. 
Mēs gājām garās pastaigās pa parku, braucām ar mašīnu un dažkārt apstājāmies, lai nopirktu saldējumu, tiesa gan, man tika tikai vafelīte, jo tu teici, ka saldējums nav labs suņiem, es ilgi gulšņāju saulītē gaidot tevi pārnākam no darba.
Pēdējā laikā tu aizvien vairāk laika pavadīji darbā, strādājot pie savas karjeras veidošanas un arī meklējot sev partneri - cilvēku. Es gaidīju tevi ilgi un pacietīgi, sniedzu atbalstu, kad tev gāja grūti, kad biji vīlies un ar salauztu sirdi, nekad tevi nenosodīju par sliktu lēmumu pieņemšanu, kad tu pārnāci mājās, es biju laimīgs un priekā luncināju asti. Un tad tu iemīlējies...
Lai arī viņa, tava sieva, īsti suņus nemīlēja, es vienalga priecīgi uzņēmu viņu mūsu mājās, centos izrādīt savu mīlestību un pakļauties viņai, es biju laimīgs, jo tu biji laimīgs.
Tad ieradās cilvēku mazuļi un mēs dalījāmies šajā priekā un satraukumā. Es biju apburts no viņu rozīguma un no tā, kā viņi smaržoja un man tik ļoti gribējās viņus paauklēt. Tikai viņa un arī tu uztraucāties, ka es mazajiem kaut ko varētu nodarīt un man nācās lielāko daļu laika pavadīt vienam un pamestam citā istabā vai arī suņu krātiņā. Ak, ja tu zinātu cik ļoti man gribējās viņus mīlēt! Es kļuvu par savas mīlestības gūstekni. 
Viņi auga un mēs kļuvām par draugiem. Viņi ieķērušies manā kažokā centās noturēties uz savām mazajām, ļodzīgajā kājelēm, bakstīja man acīs ar saviem sīkajiem pirkstiņiem, veica ausu izpēti un bučoja uz mana aukstā, slapjā deguna. Es mīlēju viņus un viņu pieskārienus, jo tavus pieskārienus tik reti varēju sajust... Ja vajadzētu es bez šaubīšanās par viņiem atdotu savu dzīvību... Naktīs es ielavījos viņu gultiņās un klausījos viņu satrauktajos un noslēpumainajos sapņos, mēs kopīgi gaidījām, kad beidzot sadzirdēsim tavas mašīnas motora dūkoņu uz mājas piebraucamā ceļa.
Bija laiks, kad, ja kāds jautāja vai tev ir suns, tu veikli izņēmi manu foto no sava maka un stāstīji nebeidzamus stāstus par mūsu piedzīvojumiem, bet šo pēdējo gadu laikā tu tikai nomurmināji: "Jā ir!" un ātri vien nomainīji sarunas tematu. No lepnā "Mans suns" biju kļuvis par "Tikai suns" un tev neatlika, ne mirklis laika manām interesēm...
Tev piedāvāja jaunu darbu, citā pilsētā un tu un viņi pārvāksieties uz jauno dzīvokli, kurā dzīvniekus turēt ir aizliegt. Tu teici, ka esot izdarījis pareizo lēmumu savas ģimenes labā... bet bija laiks, kad es biju tavs vienīgais ģimenes loceklis... 
Es biju patīkami satraukts par to kur mēs tagad braucam, līdz mirklim, kad piebraucām pie dzīvnieku patversmes durvīm, tā oda pēc suņiem un kaķiem, pēc bailēm un bezcerības. Tu aizpildīji papīra lapu un nomurmināji: "Es zinu, jūs viņai atradīsiet labas mājas." Viņi nogrozīja galvas un ar sāpīgu skatienu paskatījās uz mani, viņi saprata, ka ir gandrīz bezcerīgi atrast mājas pusmūža sunim, pat tādam, kuram ir "papīri". 
Tev nācās ar spēku atlauzt sava dēla pirkstus, kurš turējās manā pavadā un kliedza: "Lūdzu tēt, nevajag! Lūdzu, neļauj viņiem aizvest manu suni!" Es uztraucos par viņu, un domāju par to ko gan tu iemāci savam dēlam par uzticību un draudzību, par mīlestību un atbildību, par cieņu pret dzīvajām radībām, šādi rīkodamies!? 
Tu izvairījies no mana acu skatiena un uz atvadām viegli paplikšķināji man uz galvas, tu pieklājīgi atteicies ņemt līdzi manu pavadu un kakla siksnu. Kad tu aizgāji, divas jaukas dāmas sāka runāt par to, ka par savu aizbraukšanu tu noteikti zināji jau mēnesi iepriekš un varēji sameklēt man jaukas un siltas mājas. Viņas tika pagrozīja galvas un pie sevis noteica: "Kā tu tā varēji?" 
Šeit patversmē viņi ir tik uzmanīgi pret mums cik vien viņu aizņemtais darba laiks atļauj, protams, viņi mūs pabaro, bet esmu savu apetīti pazaudējis kopš tu mani atstāji. 
Sākumā, kad kāds tuvojās manam būrim, es steidzos uz būra priekšpusi cerībā, ka tas esi tu, ka tu pārdomāji un atnāci man pakaļ, es cerēju, ka tas viss ir bijis ļauns murgs... Vai, ka tas būtu vismaz kāds, kuram rūp mans liktenis un ir atnācis mani izglābt. 
Kad sapratu, ka nespēju sacensties ar mazajiem jautrajiem un dzīvespriecīgajiem kucēniem, es ielīdu būra visdziļākajā stūrītī un gaidīju. Es sadzirdēju viņas soļus un sapratu, ka viņa ir atnākusi man pakaļ, lēni soļoju viņai no aizmugures uz atsevišķu istabu, klusu, vientuļu istabu.
Viņa uzcēla mani uz galda un maigi pakasīja aiz auss un klusi teica, lai neuztraucos. Es nojautu, kas tagad notiks un mana sirds dauzījās kā negudra, taču vienlaikus sajutu tādu kā atvieglojumu. Mīlestības gūsteknis nu ir atbrīvots! Ņemot vērā manu dabu, es vairāk uztraucos par viņu, par to smago nastu, kas gulstas uz viņas pleciem un sirdsapziņas. Es zināju, ka viņa ir skumja, tāpat kā es zināju, katras tava garastāvokļa izmaiņas. 
Viņa maigi uzlika žņaugu manai priekškājai un es pamanīju, ka pār viņas vaigiem rit asaras. Es mierinot nolaizīju viņas roku tāpat kā pirms daudziem gadiem to darīju tev, kad tev bija grūti. 
Viņa profesionālā manierē ievadīja adatu manā vēnā un es sajutu auksto un dzelošo šķidrumu plūstam pa manu ķermeni, pamazām kļuvu miegains, skatījos viņas maigajās acīs un pie sevis murmināju: "Kā tu tā varēji?"
Iespējams tādēļ, ka viņa saprata ko es saku, viņa teica: "Man tik ļoti žēl!" Viņa mani apskāva un steidzīgi paskaidroja, ka viņas darbs ir rūpēties, lai es nonāktu labākā vietā, kur mani neviens nepamest un nedarītu pāri, kur man nebūtu jācīnās par izdzīvošanu - uz vietu, kas ir pilna mīlestības un gaišuma uz vietu, kas ir pilnīgi savādāka par šo auksto un nežēlīgo pasauli. 
Ar pēdējiem spēkiem es paluncināju asti, lai pateiktu viņai, ka: "Kā tu tā varēji?" nebija domāts viņai, bet gan manam Visdārgajam Saimniekam, es domāju par tevi. Es vienmēr domāšu par tevi un gaidīšu to mirkli, kad mēs atkal satiksimies. 
Es novēlu, lai visi tavā dzīvē būtu tev tik uzticīgi!

Tad, kad Tu esi jauns, Tu es dumjš. Bet ar katru sastrādāto dumību, Tu kaut ko iemācies. Tātad - matemātiski sanāk - jo vairāk dumību Tu sastrādā,jo vairāk Tu iemācies. Un katrs skolotājs pateiks, ka jo vairāk iemācās, jo gudrāks paliek. Tātad - strādājiet dumības daudz un dikti, kamēr esat jauni, lai uz vecumu mazāk paliek, ko strādāt un var beidzot atpūsties!

Vāveres uzdarbojas

Atcerieties, nesen rakstīju, ka vāveres vāc krājumus?

Re, ko šodien viņas ar tiem krājumiem ir izdarījušas ;)

PS Sorry, par bilžu kvalitāti, bildēts ar telefonu

Liepājā pacentušies

gandrīz nedēļa ar otro grāmatzīmi

Ir pagājusi gandrīz nedēļa, kopš iesāku šo grāmatzīmi. Secinājumi? Šujas viegli un, mācoties no kļūdām, paralēli ziediem un lapām šuju arī fonu un BB, citādi pēdējās dienas pirms grāmatzīmes nobeigšanas ir agonija ar vienmuļu fonu un nebeidzamu BB. Krāsas man patīk, spilgtas un dzīvīgas, lai gan katru ziediņu uzsākot un vērojot diedziņus atsevišķi liekas, ka nekas labs nevar sanākt. Šobrīd gan nedaudz nobremzēsies grāmatzīme, jo pēc pilnām 5 dienām un 2 naktīm būs PRR tusiņš, bet slepenā darbiņa noformējums atstāts uz pēdējo nedēļu - un labi, ka tā,  jo aizvakar atklāju jaunu audumu/šujamlietu veikalu un man galva pilna ar jaunām idejām! Rīt došos patukšot maciņu...

Krustiņmāsa avīzē (papildināts)

Liepājā katru gadu ir izstāde "Ko prot skolotājs" un šogad avīzē ir bijuši 2 raksti par šo izstādi un abos ir apbrīnoti krustiņdarbi. Varu lepni teikt: "Esmu satikusi šo krustiņotāju!"

Lūk, arī internetā ir šis raksts http://www.liepajniekiem.lv/lat/aktiva-zona/valasprieki/2008/10/19/dzokondas-acis-un-aizputes-jumti/

Ciemiņš manā dārzā

Šorīt pusaizmigusi grozījos pa virtuvi un centos iemānīt sevī brokastis un pēkšņi mans skatiens pa logu uz strazdu baru dārzā sastinga pie viena no putniem. Tas nebija strazds, tas nebija arī balodis, un ne pavisam ne zvirbulis vai zīlīte! Tas bija sīlis - liels un skaists. Un ar zīli knābī. Skaisti. Viņš tā bezrūpīgi palēkāja pa garāžas jumtu, pa ābeles zariem, tad pa zālīti un tad aizlaidās... Protams, fotoaparāta man pie rokas nebija, tad nu bildes sameklēju internetā...

Pilmēness

šovakar, kad debesīs spoži spīd pilmēness un apkārt klīst šādi mošķīši,
apkārt visrmo dažādas kaislības, tāpēc esmu nolēmusi uztaisīt nelielu eksperimentu un vienā forumā paklusēt līdz beigsies pilnmēness iedarbība uz cilvēkiem. Redzēs, kā izdosies, jo tomēr esmu pļāpa.
tikmēr sataisīšu sev krūzīti sapņaino mākoni (pus krūzīte karsta kakao dzēriena bez piena un tam virsū vaniļas saldējums... ņammmm....)

un pavadīšu laiku ar savām meitenēm.


PS Šovakar sanāca gardas vakariņas - stikla cepamtraukā iemetu pāris vistas stilbiņus, pāri pārbēru burkānu šķēlītes, krūzīti rīsus un drusku brokoļus, tam pāri pārlēju apmēram 2 krūzes ūdens ar garšvielām. Visu cepeškrāsnī, un aidā ar suni staigāt. Pārnākot sagaida gardas vakariņas...

"Ja ārstam, advokātam vai zobārstam viņa kabinetā vienlaicīgi atrastos 40 cilvēku, un katram no šiem cilvēkiem būtu atšķirīgas vajadzības, un daži no viņiem negribētu tur atrasties un tāpēc sagādātu problēmas, un šim ārstam, advokātam vai zobārstam bez palīdzības vajadzētu apkalpot viņus visus ar visaugstāko profesionalitāti deviņus mēnešus, tikai tad viņiem varētu būt kāds priekšstats par skolas skolotāja darbu" ~ Donalds D. Kvinns

If a doctor, lawyer or dentist had 40 people in his office at one time, all of whom had different needs, and some of whom didn't want to be there and were causing trouble, and the doctor, lawyer, or dentist, without assistance, had to treat them all with professional excellence for nine months, then he might have some conception of the classroom teacher's job. ~Donald D. Quinn

kartiņa

Nāk ziemassvētki un paliek aktuāls jautājums par kartiņu izgatavošanu. Smeļoties iedvesmu pagājušogad Ziemassvētku tusiņā redzētajā Ligy garadarbā, nolēmu izveidot vienkāršotu paraugu, kā izšūt uz papīra.

1. vispirms ir jāatrod vienkārša shēma ar maz krāsām un jāizprintē tādā izmērā, kādu vēlās galarezultātu;
2. tad apgriež liekās shēmas malas un piesprauž shēmu pie kartiņas. (es izvēlējos šūt uzlīmējamu nieciņu, bet var šūt arī uz pašas kartiņas tikai tad kartonu/ biezo krāsaino papīru jāloka šādi );
3. Tad ar adatiņu vai smalku īlenu izdur caurumiņus rūtiņu stūros - vietās, kur būs jādur adatu šujot. šo ir vieglāk izdarīt, ja kartiņu uzliek uz kāda mīksta materiāla, piemēram dubulti salocīta filca, kam apakšā ir stingrs pamats;
4. noņemot sadurstīto shēmu, vajadzētu izskatīties šādi:
5. tālāk jau seko uzmanīga krustiņu un BB šūšana.

tālāk es darīju tā:

1. izgriezu puķi un uzlīmēju kreisajā pusē abpusējo skoču
2. sagatavoju kartiņu un uzlīmēju puķi

Rudens Liepājā