Nu kā lai tas zaķis tiek pie tām olām?

Domāju, ka katrs, kurš skatās TV būs pamanījis veikalu tīkla Maxima reklāmu ar zaķi ledusskapī. Šī reklāma man 'pameta' ideju Lieldienām. Kopš manas bērnības mums vienmēr Lieldienās ir nācis zaķis - citu gadu dāsnāks, citu gadu pieticīgāks. Pēdējos 10 gadus vairs netiek taisīta ligzdina kaut kur dārzā, jo esmu jau paaugusies un citu bērnu mūsmājās nav. Tomēr zaķis nāk un atstāj savu nesamo kaut kur nebūt mājā - dažreiz virtuvē, dažreiz istabā... Pēdējos gadus mums nāk divi zaķi, jo nu jau arī es dodu savu artavu zaķa vezumā.


Šogad mūsmājās pirmo reizi izdevās noķert arī pašu zaķi.

Zaķis tapa pa vairākiem vakariem, ķerot momentus, kad mamma neredz, ko es daru. Ideju un pamācību, kāšādu zaķi darināt atradu šajā fantastiskajā blogā. Jāatzīst, ka zaķis nav taisīts no pareizā materiāla - šis nav zeķu zaķis, bet gan bītleņzaķis - no sintētiska materiāla bītlenes vienas piedurknes. Pēc zaķa tapšanas procesa, varu teikt tikai vienu - sintētiska bītlene neder zaķa pagatavošanai. Materiāls ir pārāk plāns un mīksts, pildījuma pūkas lien ārā pa visām 'porām'.

Atgriežoties pie Lieldienu zaķa brīnumiem - viņš bija aizķēries ledusskapī un izbārstījis olas pa visiem plauktiem. Un arī ārpus ledusskapja bija pāris vietās izbirušas olas un uz ledusskapja durvīm atstāti 2 zaķveidīgi magnētiski sargi.

Tā viss izskatījās 3 naktī, kad palīdzēju zaķim iekārtoties blakus kūkai. Bet, kas šorīt atklājās ledusskapī!!! Zaķim bija gadījusies ķibele un pa pus plauktu rotājās brūni spir-veidīgi bumbulīši... bet uz virtuves galda bija parādījusies liela bļoda ar gardumiem!

Tādi nu Lieldienu brīnumi notiek mūsmājās.

Jā, īstas olas gan zaķi mums nenes, tās mēs krāsojam pašas. Šādas  sanāca šogad.

Priecīgas Lieldienas visiem!!!

dienas citāts

"A language isn't just a body of vocabulary or a set of grammatical rules. It is a flash of the human spirit, a vehicle though which the soul of a particular culture comes into the material world. And when we lose a language, we lose a vital element of the human dream."
(W.Davis)

Gadu nav vilkts - jāmet ārā

Bieži lasu dažādās lapās un dažādos žurnālos ieteikumus, ka jārevidē skapi un jāmet ārā vai jāatdod labdarībai tās drēbes kas ilgāku laiku nav vilktas. Cik ilgu laiku, tas atšķiras dažādos avotos - ir, kur saka, ka 1 sezonu, ir, kur figurē gads vai vairāki...

Mūsmājās apģērbu neizsviež un neatdod. Mums vienmēr drēbes tiek novalkātas un tad sākas to otrais mūžs ielāpu, putekļu lupatu, grīdasalupatu, saplēstu lenšu utml formā... Un esmu tā audzināta, ka arguments - nav modē - nekam neder. Jāvalkā līdz paliek par mazu vai noplīst. Diemžēl pēdējo 10 gadu laikā praktiski nekas nepaliek par mazu, tik cik svārki paliek par īsu, lai varētu atļauties vilkt, un dažas bikses sarāvušās platumā (protams, bikses sarāvušās, nevis es izpletusies :D , bet sasodītie džemperu un krekliņu kalni būtu velkami joprojām, ja mani neatturētu mikimausa vai kādas pīles attēls :D

Protestējot pret pastāvošo kārtību, visas nevelkamās drēbes pēdējo 6-7 gadu laikā esmu apmēram reizi vai divas gadā pakojusi maisos un stiepusi uz bēniņiem, BET apmēram tik pat bieži mēdzu izrevidēt tos maisus un pa kādam apģērba gabalam nostiept lejā. Kāds ir atgriezies modē, kāds ir derīgs dārza darbus darot.. Šodien arī - gāju meklēt kādu senāku džemperīti, ko sagraizīt un pēc šīs lapas parauga pārvērst lieldienu zaķos, un nostiepu veselu kalnu ar dažādiem krekliņiem (gulēt varu arī ar mikimausi vai pīli - spilvens neprotestē. Un arī zem džemperiem zīmējumi netraucē) un pat smuku jaku atradu :D Pašai savs humpalnieks, un pat nav jāiet ārpus mājas :D

Mans ieteikums - ja vien ir vieta, kur glabāt, nemetiet ārā drēbes, kas vēl der. Dažkārt, kaut remontdarbiem noderēs ;)

Pavasaris ir klāt!

Vakar sākās astronomiskais pavasaris un šodien ir neticamais - ir izlīduši un sāk ziedēt sniegpulkstenīši!

Laikam jau no tā, ka mums jau diennakti līst praktiski bez pārtraukuma, ir arī kāds prieciņš!
Re, pat gliemezīši izlīduši!

Tā mēs šujam :D

Svētdiena klāt, vajadzētu atskaitīties, bet nav jau īsti ko. Visu nedēļu dubļi līdz ausīm un uz šūšanu prāts nenesas, tik pa vienam vai 2 diedziņiem dienā piespiežu sevi pašūt. Tā kā tos 200-300 baltos krustiņus uz balta auduma, ko šonedēļ esmu gundegām pašuvusi, nerādīšu, tad vismaz parādīšu kā notiek šūšana.

Mans šujamlaiks parasti ir ap/pēc pusnakts, kad visi jau guļ. Bet tas nenozīmē, ka šūšanas procesā man nav kompānijas. Šuju es parasti savā gultā un kad paskatos uz kājgali, lūk kāds skats pavērās pagājušajā nedēļā

Vakar vakarā šujot man bija vēl lielāka kompānija :D

Tā nu notiek šūšana, kuras laikā sune mēdz izprasīt kādu konfekti, kuru kaķe izvilkusi no manas rokdarbu lādītes, ko viņai tik ļoti patīk revidēt. :D


PS. Sorry par bilžu kvalitāti, bildēts naktslampiņas apgaismojumā ar telefonu ;)