Ko lai dara, ja ir smagi, bet nezin no kā? Ar ko lai izrunājas, ja nevienu no pazīstamiem negribi redzēt? Dzīves apnikums? Krīze? Ta fig viņ zin... riebj šis pusgads, jo tik daudzas ikdienišķas lietas, kas pat man sagādāja prieku, nezināmu iemeslu dēļ noveda līdz pašrocīgai psihoanalīzei... Lai arī ko es nolemtu darīt - izšūt, lasīt, skapi kārtot - kaut kā uzrauj no dzīlēm sensenas lietas... un nez kāpēc ne tās patīkamās.... laikam jātic tam, ko saka tie cilvēki, kas uzskata, ka viņi redz/jūt smalkāk: šis laiks esot līdzšinējās pasaules kārtības gals, tāpēc mums iekšēji jāmainās, lai izdzīvotu un pastāvētu... nu, to laikam arī mans prāts dara - cenšas piespiest mani mācīties no pagātnes, lai dzīvotu nākotnē...
Piedodiet mani mīļie, ka neesmu ar jums... savākšos, un tad jau saulīte atkal spīdēs ;)
