kādu laiku biju pieklususi, jo biju vai nu aizņemta, vai arī iegrimusi pārdomās par dzīves jēgu un tuvāko nākotni... Pārdomas turpinās, darāmā daudz, bet šodien pabeidzu vienu nieciņu, kuru gribas atrādīt..
jau pirms kāda laika pabeidzu patiešām niecīgu nieciņu - mini biskornīti šķērītēm:
Nezinu, kāpēc zils un nezinu,kāpēc auseklītis... ieraudzīju shēmu lielākam biskornītim ar auseklīti un man iepatikās motīvs tik ļoti, ka nolēmu beidzot uztapināt vienu biskornīti sev, jo esmu izšuvusi 4 dāvināšanai (un 2 vēl ieplānojusi tādam pašam nolūkam
), bet pašai nebija vēl neviena. Tad nu pacilāju audumus un sagribējās kaut ko gaiši zilu, pakrāmējos pa diedziņiem un izvēlējos parotaļāties ar toņiem un šuvu ar zilu uz zila.
Drīz pēc biskornīša pabeigšanas ķēros pie dāvaniņas cakošanas, bet konstatēju, ka šķērītes man prasās apģērbt. Atcerējos, kanesen iekāmjoju shēmiņu šķērīšu maciņam ar ļoti piemērotu motīvu - dažādu ornamentu kompozīciju ar auseklīti vidū. Tad nu skatoties Latvijas hokeja spēles man tapa maciņš šķērītēm:
Šujot maciņu, daudz domāju par krāsu izvēli, jo dīvainā kārtā mani zilā krāsa izšuvumos diez ko nevilina, kaut arī realitātē tā ir viena no manām mīļākajām krāsām un bieži to izvēlos savā apģērbā. Tomēr ikdienā interjera priekšmetos un sīkumos, kas ir man apkārt, labprātāk izvēlos siltākas krāsas, pat istaba man ir brūni dzeltenos toņos...
Nesen klīstot pa blogiem vai arī lasot forumus, vairs neatceros kur tieši, izlasīju kādas meitenes rakstīto, ka viņa vakarā pēc grūtas dienas nodarbojas ar savu krāsu terapiju - rokdarbiem. šis teikums man iekrita atmiņā, jo, patiesi, izšūšana mani nomierina, tās laikā bieži vien prātā atrisinās kāda sasāpējusi problēma un tiek remdētas sirdssāpes... Un kāpēc mēs izvēlamies šūt ar tieši šo, nevis citu diega krāsu? Pieturoties pie šīs domas, es centos saprast krāsu nozīmi maniem jaunajiem izšūšanas nieciņiem. Kāpēc gaišzila krāsa? Nu, pagaidām, esmu tikusi līdz domai par to, ka gaišzila ir cerību krāsa un pašreizējā dzīves situācijā man cerība ir ļoti nepieciešama. Tāpat arī piederības apziņa ir sarosījusies un čukst man ausī, ka tūlīt beigšu studijas un vairs nepiederēšu šim konkrētajam kolektīvam, bet kaut kam piederēt man vajag. Tāpēc arī auseklītis, kas man ir latviskuma simbols. Es esmu latviete un vienmēr piederēšu LATVIJAI un latviešu tautai... (un pavisam globāli domājot - šobrīd Latvijas tautai ļoti vajag cerību ;) )... strap citu, tikko ievēroju, ka
adatu spilventiņam, ko šuvu rudenī, arī esmu ielikusi zilu akcentiņu gan izšuvumā, kaut tas nebija paredzēts, gan noformējumā....
Labi, pietiks ar manu psihoanalīzi
, pastāstīšu, ar ko vēl esmu nodarbojusies šajā laikā, ja neskaita hoķa skatīšanos un diplomdarba tapināšanu - mums ir sākusies peļu medību sezona.
Mūsu medīgā kaķene (kas tās par muļķībām, ka sterilizēti kaķi tikai guļ uz dīvāna
)līdz šim mājās nesa tikai nomedītus putniņus (jau beigtus), bet tagad pasākusi no kompostkaudzes dārzā stiept uz istabu dzīvas peles
ar kurām plāno paspēlēties pagaldē un tad ar baudu piebeigt, bet mazās grauzējas mēdz izsprukt un aizlīst aiz mēbelēm... Pirmo peli Eira pārnesa sestdienas vakarā, tad izgrūstījām mammas šujmašīnu, lai tiktu aiz sekcijas un man bija tas gods peli nobeigt... vakar jau bija 1 maza žurciņa aiz skapīša man jānobeidz un pēc paris stundām neliela pele zem galda.... nez, cik vēl dzīvo kompostkaudzē?
